pievieno facebook

Novērtē rakstu: 12345Atzīme 0 no 0 balsīm

mosties.org

2007. gada 7. decembris 20:48 5 atsauksmes

Rīgas sargi / Tur, kur beidzas jūra

tamgdekonchmorje

«Jums ir filma «Tur aiz jūras?»,» mūzikas veikala pārdevējam jautāja tikko ienācis apmeklētājs, kurš īsti nezināja, kāds ir meklētās filmas nosaukums. «Ne-e,» domīgi atbildēja pārdevējs. «Mums ir tikai Tumšie brieži, «Vecās pagastmājas mistērija» un... Ā, jūs domājāt Duboksa filmu?» «To pašu!» apmeklētājs atsaucās, un abi devās veikala dzīlēs skatīties, vai kārotais tur atradīsies vai nē.

Latviešu kino vairs nav miris, un laiku pa laikam teātru, tālrāžu vai datoru ekrānos parādās šis tas jauns. Vienu ražojumu reklamē vairāk, citu mazāk, par citu eksistenci vispār zina tikai ierobežots cilvēku loks. Latviešu dažādo filmu mērogus salīdzināt ir grūti, un tomēr, lai cik paradoksāli tas neizklausītos, «Rīgas sargiem» un «Tur, kur beidzas jūra», iespējams, ir vairāk kopēja, nekā atšķirīga.

Rīgas sargi

Varētu šķist, ka šīs lentes ir nav salīdzināmas. «Rīgas sargiem» taču vairāk nekā divu miljonu budžets, speciāli izveidota filmēšanas bāze 150 hektāros Tukuma rajonā, specefekti, kādus latviešu kino vēl nav redzējis. 100 tūkstošu skatītāju robežu filma sasniedza 24 dienu laikā kopš pirmizrādes, un tas ir nebijis sasniegums Latvijas kino vēsturē. Vēlmi šo filmu noskatīties veicinājis ne tikai tas, ka grāvējs ilgi gaidīts, bet arī reklāmas specifika: daudz publicitātes un maz apmaksātas reklāmas. Tas nozīmē — visi par to zina, taču nav sajūtas, ka reklamētāji būtu ļoti uzbāzušies.

«Rīgas sargi» ir itin laba propagandas nolūkiem — tā mums pašiem stāsta Latvijas vēstures veiksmīgo stāstu par to, cik mēs esam labi un sasitām ļauno Bermontu 1919. gadā. Ir gana spraiguma, lai tie, kam dažādos nolūkos liks to skatīties, garlaicīgi nebūtu. Aktieri daudzviet joprojām slimo ar teātra sindromu un neprot tēlot kinofilmās, lai gan, piemēram, tas pats Bermonts ir ļoti labs. Ar runas un attēla sinhronizāciju bijušas problēmas, acīs krīt arī panorāmas skati ar nekustīgiem mākoņiem — par diviem miljoniem jau varēja nopietnāk pastrādāt. Pat ja stāsta pamatdoma ir laba, izpildījums neatstāj emocionālu pārdzīvojumu. Patoss, ar kādu filmas varoņi grib sisties ar «fričiem», ir tik pārspīlēts, ka diez vai var mūsdienu jaunietim pastāstīt, kas ir tēvzemes mīlestība.

«Rīgas sargu» kā kultūras notikuma nozīme «pareizās» vēstures stāstītāju nozīme liek to novērtēt krietni augstāk, nekā, ja tā nebūtu par Latviju un ja aktieri tajā nerunātu latviski. Šī iemesla dēļ nav paredzams, ka filmai būs jelkādi vērā ņemami panākumi ārzemēs — tā ar vērienīgumu izceļas tikai pie mums un nozīmīga ir tikai mums, bet ne ar scenāriju, ne aktieru darbu nespēs uzrunāt citās kultūrvidēs dzīvojošos.

Tur, kur beidzas jūra

Popmūziķa Artura Duboka ražojums Там где кончается море pirmajā acu uzmetienā ir «Rīgas sargu» pretmets. Jāsāk ar informācijas vēstījumiem un sabiedrisko attiecību gājieniem, ar ko sekmējies viduvēji — Latvijā kinoteātros šo filmu neredzēsit, taču DVD plati internetā nopirkt nav problēmu.

Filma veidota no vienām vienīgām klišejām un attēlo Latviju par metropoles Maskavas satelītu, kur viss notiek tāpat kā normālā jauno krievu rajonā (paskat, kāds integrācijas akcents!). Pusplikas meitenes, skūti un neskūti kaušļi, pakaļdzīšanās pa pilsētas ielām, ieroči, Duboks pa reizei slaidi iešņauc pulverīti, sarunu risināšanas stāvvietās, kur neviena nav, tuc-tuc (t. sk. A-Eiropas) mūzika un daudz cita. Sižets augsti morāls un pamācošs: Latvijā rezidējoša gruzīnu bandīta dēlam vajag pārstādīt sirdi, viņš ar kolēģiem Maskavā sarunā, lai sagādā orgānu. Kolēģi dara, kā solījuši un atved — nolaupītu dzīvu puiku. Vēlāk izrādās, ka puika ir kāda cita Maskavas bandīta dēls, un bandīti — orgānu donora sagādātāji — saprot, ka sīko vajag atdabūt atpakaļ. Gruzīns savukārt grib savam dēlam operāciju, un viņam pie kājas, ka tās dēļ nozagtais puika mirs. Duboks turpretim puiku grib izglābt. Viņš beigās nošauj visus bandītus — gan savu maizes devēju gruzīnu, gan pacanus, kas, labi gribēdami, brauc paņemt atpakaļ puiku, un pats sazinās ar Lielo Bandītu no Maskavas, lai atdotu viņa dēlu.

Filma izmanto krievu mūsdienu kriminālkino kanonu un labi iederas otrās šķiras bojeviku kategorijā (turpat, kur Охота на пиранью, Русский спецназ, bet, protams, ne jau Брат vai Бумер). Ironiskā kārtā šajā lentē, kurās piedalījušies tikai divi profesionāli aktieri, tieši viņiem ar tēlošanu veicies visgrūtāk. Īpaši tas ir sakāms par daktera lomas atveidotāju Pēteri Liepiņu, kura tēlojums ir vēl kokaināks nekā tas, ko var skatīt «Rīgas sargu» aktieru sniegumā.

«Tur, kur beidzas jūra» ir par Artūra Duboka ambīcijām uz kino veidošanu un spēju iejusties visās iespējamajās lomās. Viņš ir gan scenārists un režisors, gan aktieris, galvenās lomas tēlotājs. Protams, filmas pirmizrādē nevarēja gaidīt neko citu kā vien apoloģiju: «Mūsu komanda paveikusi neiespējamo. Latvijā ko tādu uztaisīt ir nereāli — par to naudu un ar to tehnīku, kāda mums bija.» Viņš, bez šaubām, uzskata, ka «pirmā filma ir izdevusies». Mēģinot vēl vairāk sevi slavēt, Duboks pāršāva pāri svītrai un sāka stāstīt, ka Latvijas kino (tas, ko nav veidojis Duboks) nekur neder, tāpat kā aktieri. Taču ne jau par paškritikas trūkumu ir mūsu šodienas stāsts.

Par ko tas ir?

Stāsts ir par to, ka — lai gan starp šīm lentēm ir saturiskas, morāliskas, finansiālas un ideoloģiskas atšķirības, tām tomēr ir kas kopējs: izklaide ir vienīgā funkcija, kur tās lietojamas.

Ja vēlies šaudīšanos krievu stilā, izvēlies Duboka ražojumu. Ja gribi kariņu, samākslotu mīlestības atainojumu un šķebinošu patosu ar krietnu devu krāšņu datorefektu — ej uz «Rīgas sargiem». Pēdējo, atšķirībā no pirmās, skolu programmās iekļaut būtu derīgi, un tās aģitējošā funkcija, saņemot valsts atbalstu, ir skaidri pausta. Un tomēr, ja pieņemam, ka kino var būt arī māksla, tad jāteic, ka šinīs divās lentēs ir viss, tikai ne māksla ar pretenzijām uz paliekošu vietu Latvijas kultūrā.



— nııtŕø

 Raksturvārdi:

Atsauces (trackbacks)

Ja Tevis uzrakstītā publikācijā ir saite uz šo rakstu un Tu vēlies, lai pie šī raksta parādītos saite uz Tavu publikāciju, šeit vari iegūt adresi, ko iekopēt trackback (ping) lauciņā, kas atrodams kontroles panelī pie Tava raksta.

Atsauces saite:

5 atsauksmes

Linčs ir māksla ?

to si – mierīgi

Pilniigs marasms taa filma un meesls !
Recenzija tieshi taapat !

Nu, tādu mēslu sen nebiju redzējis (par to jūru).
krieviem protams ir līdzīgas filmas, bet šī ir draņķīgu krievu filmu ļoti slikts atdarinājums :(

Filmu, “Tur, kur beidzas jūra”, esmu redzējis un patika tās sižets. Protams, ir interesanti skatīties filmas, kuras ir tapušas ar cilvēkiem no Latvijas.



  • Tie, kas māk rakstīt atsauksmes, parasti māk arī lasīt.
Zināšanai:
  1. Visas HTML birkas, izņemot <b></b> (<strong></strong>) un <i></i> (<em></em>), pazudīs. Ja vēlies stilot, lieto textile. Tas nozīmē, ka vari spēlēties ar šādiem un vēl citiem kodiem: _slīpraksts_ *treknraksts* ??citējums?? -dzēsts- +ievietots dzēstā vietā+ ^augšraksts^ ~apakšraksts~ un tā tālāk.
  2. Saites ievietojam šādi: "saites teksts":http://adrese. Vai arī "saites teksts(saites nosaukums, kas parādās, uzbraucot virsū peli)":http://adrese
  3. Bet tā vispār interneta adreses par klikšķināmām saitēm pārvērtīsies pašas no sevis.
  4. Novērtēsim, ka norādīsi e-pasta adresi. Tavu personisko informāciju citiem neizpaudīsim, tā būs pieejama tikai mums.

Meklēšana

Šī diena

  • Sarmīte, Tabita

pēdējās atsauksmes

  • agnese: sveiki es mekleju otru pusiti,mans nr 28928321zz atbildu uz sms zvaniet kuriem ir zz velam…
  • Antra: Viņš patiesībā ir lāga puika! Tāds sirsnīgs liekās …
  • niitro: Ilona, ja Tev būtu kāda nojausma par latviešu valodu, Tu zinātu, ar ko atšķiras jēdzieni “l…
  • Ilona: Beidziet muldēt. Es izrakņāju visas interneta dzīles un likumdošanu, kas nosaka, kā jārakst…
  • Edvīns: Tas rakstītājs ir totāls analfabēts.Nevienā zīmē nav noteikts auto stāvoklis,ir tikai novie…
  • Kaspars: interesanti, kurš gan atļautu celt to jauno fabriku, varu derēt, ka uzreiz tiktu vākti para…
  • Paula Izabella: lai man atsuta interesantus uzdevumus ar atteliem ar bildem u.t.t.

rubrikas

izvēlēts raksts

Šodien divas meitenes Mazā Pils ielā spēlē kokli un flautu. Tvēru kabatā, iemetu futlārī sauju santīmiņu, un apstājos paklausīties.

Flautas skaņas piepildīja visu ielu, un man uz brīdi šķita, ka es vairs neesmu tur, kur biju pirms pāra minūtēm, ka es īstenībā te nemaz nestāvu, nosvīdušu pieri un uzrotītām piedurknēm un ka 21. gadsimta sākums nenozīmē neko. Skaņas šķita tik pazīstamas, lai arī nekad agrāk nedzirdētas -- gluži kā skumjas, ko nevar atdzerties. Iela tik mierīga, it kā tā nebūtu mūžam ņudzošājā Vecrīgā, bet kādā mazā pilsētiņā, kuru apbrīnot brauc tikai reti tūristu bariņi. Cilvēki soļo garām, bet viņi visi šķiet citādi -- klusi un mazliet bikli. Viņi neapstājas, bet viņi dzird.

Aiz stūra -- tur jau Doma laukums ar alus strebjamajām nojumēm, cilvēku čalām, motocikliem un pokemonu armijām. Un mazā ielas mūzika tad ir tik tuvu, arī tanī pašā laikā vairs neaizsniedzama. Skaņas, kas tepat vēl bija pirms brīža, simts metrus tālāk jau ir mirušas un aizmirstas. Jāiet prom.

Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu flauta »

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada

E-pasts: redakcija-at-mosties-org

Spēks no Pivot

Famfamfam ikonas