gaudeamus igitur

Labs veids, kā pozitīvi novērtēt savas zināšanas, ir apmeklēt kursus, kuros stāsta to, ko Tu zināji jau pirms pāris gadiem. Protams, nekad jau nevar zināt, vai kursi, par kuriem Tev radusies interese, šādam nolūkam labi derēs — varbūt tieši otrādi, Tu pazaudēsi ticību dzīvei, skaistajam un labajam, jo izrādīsies, ka vienkāršās lietas patiesībā ir ļoti sarežģītas. Tomēr no tā var izvairīties kursu sniedzēju atlases posmā.

Labs sākums ir apmācības par tēmu, kurā Tev jau ir kāds priekšstats, un tad pastāv itin lielas iespējas, ka uzzināsi vien to, ka par šiem elementārajiem jautājumiem iespējams runāt četras stundas no vietas. Un tāda prasme patiešām ir vērtīga un vismaz skatīšanās, ja ne apgūšanas vērta.

Taču tie visi ir nieki, ja lekcijai nav kārtīga nobeiguma. Labākais, ko savā pieredzes bagātajā mūžā esmu redzējis: poverpointa priekšnesuma pēdējā slīdītē citāts no studentu himnas un vienlaikus blēņu dziesmas «Gaudeamus itigur» par to, «lai dzīvo universitāte» un «lai dzīvo pasniedzēji». Acīmredzot respekta iedzīšanas taktika tāda.