septembra važas

Augustam ir atvadu sajūta. Augusts beidzas, un Tu no kaut kā atvadies -- tā tas iegājies kopš skolas gadiem, kad 1. septembris bija robežlīnija uz mirkli atgūtajai brīvībai. Šīs brīvības garšu spēja novērtēt tie, kas apzinājās -- viņu brīvība ir neatgriezeniski zaudēta uz visiem laikiem kopš pirmās klases vai pat kopš bērnudārza gadiem, kopš pirmā aicinājuma palikt vienam pret visu pasauli.

Bērnības brīvības vietā ir nācis strikts dienas ritms ar iekļautām obligātām darbībām (mācības, celšanās no rītiem), pakļaušanās institucionalizētajai un disciplinējošajai kārtībai (skola, darbs). Un tikai brīvlaika vai atvaļinājuma laikā uz brīdi no tā var atslābt. Atvaļinājums gan ne vienmēr iekrīt augustā, un tomēr pirmā septembra lāsts, kas nests divpadsmit, sešpadsmit un vēl vairāk gadu, ir gana smagi iespiedies cirkulārajā gadskārtu ritumā.

Septembris pienāk ar sveicieniem. Tomēr tie nav tādi sveicieni, kurus Tu gaidītu, jo šie sveicieni nerunā tanī pašā valodā, kurā atvadies no augusta -- un tāpēc negribas ne šķirties, ne tikties. Šīs ardievas un sveicieni īsajā brīdī, kad nomainās mēneši, neko būtisku ietekmēt nespēj -- tās pašas ielas, cilvēki, pasaules --, taču tas ir atgādinājums par to, ka pārmaiņas būs, un vienu rītu Tu pamodīsies rēnā rudenī.