par Svazilendu un harēmiem

Kad pirms daudziem gadiem kārtoju universitātes iestājeksāmenus, viens no erudīcijas pārbaudes jautājumiem bija — kur atrodas Svazilenda. Nezinu, kā tas tā iegājies, taču šo valsts nosaukumu nez no kurienes zina diezgan daudzi, taču arī diezgan daudzi no zinātājiem nezina, kur tā ir un kas tur notiek.

Svazilenda ir valsts Āfrikā, atrodas starp Dienvidāfriku un Mozambiku un ir viena no retajām, kurās vēl saglabājusies absolūtā monarhija. Svazilenda ir viena no mazākajām kontinentā, tāpēc tās izveidošanos un pastāvēšanu varētu skaidrot ar to, ka neviens valstu formēšanās un karošanas periodos to vienkārši nebija pamanījis (joks). Teritorijas ziņā tā ar saviem 17 364 kvadrātkilometriem no 232 pasaules valstīm atrodas 157. vietā (Latvija ar 64 600 kvadrātkilometriem ir 127. vietā, bet vismazākā valsts ir Vatikāns — 0,44 kvadrātkilometri). Savukārt ekonomikas ziņā Svazilenda ieder pie pasaules nabadzīgāko valstu grupas.

Bet ne jau par cīpariem — par poligāmiju būs stāsts. Svazilendas karalim Msvati III, kas tronī ir kopš 1986. gada, bija 209 brāļi un māsas, un tas ir tikai normāli, jo Mahosetives (tā karali sauca pirms viņš kļuva par karali) tēvam kā nekā bija 70 sievas un kaut kas ar tām tomēr ir jādara. Pašam Msvati, kas, atšķirībā no lielākās daļas iedzīvotāju, par labklājību sūdzēties nevar, pagaidām ir tikai 13 sievas un 27 bērni. Lai gan rekorda uzstādīšanas ambīcijas minētais kungs neizrāda, vēl kāds laiks kolekcijas papildināšanai vēl ir — neskatoties uz to, ka vidējais dzīves ilgums šajā valstī ir nepārsniedz 33 gadi — karaļa jau visai cienījamais 39 gadu vecums jau parāda, ka viņam dzīve iegrozījusies krietni ērtāka nekā vairumam no miljona pavalstnieku. Tomēr jābūt uzmanīgam: vairāk nekā 40 procenti valsts iedzīvotāju ir inficēti ar HIV.

Zīmīgi, ka vairāk nekā 80 procentu Svazilendas iedzīvotāju ir kristieši, savukārt daudzsievība vairāk izplatīta ir vairāk uz austrumiem. Islāmā vīrs, ja var pavilkt, drīkst turēt četras sievas, savukārt citās kultūrās pie attiecīgiem materiālajiem un, domājams, emocionālajiem apstākļiem sievu skaits var sasniegt arī tūkstošus. Piemēram, 6. gadsimtā pirms mūsu ēras dzīvojušajam Banaru karalim Tambam (Indijā) bijuši 16 tūkstoši sievu, savukārt 15. gadsimtā valdījušais sultāns Gaijass ud din Kildži kontrolējis harēmu ar 15 tūkstošiem — to izmitināšanai bija nepieciešams uzbūvēt atsevišķu pilsētu, ko no pārējās pasaules, protams, nošķīra mūri. 19. gadsimtā Siāmas karalim Mongkutam bija 9 tūkstoši sievu, un viņš ar tām dzīvoja pa speciāli būvētu pilsētu, kur bez harēma bija arī valdības iestādes un atpūtas kompleksi, kā arī teātris. (Lai avota komentāri vieš Tevī veselīgu devu skepses par neakadēmiskas literatūras iespējamajiem maldiem.)

Nav brīnums, ka daudzsievības piekopšana visbiežāk saistīta ar augstu sociālu, ekonomisku un politisku statusu. Labklājība, no vienas puses, ļauj harēmu uzturēt, bet, no otras, harēms pilda simbolisko funkciju, tā lielums vēsta par īpašnieka varenību un bagātību.

Kristietiskajās sabiedrībās, kur poligāmija netiek atzīta, laulības kā brieduma pakāpes apliecinājums savu simbolisko nozīmi vēl nav zaudējušas. Šeit harēms var eksistēt sērijveida monogāmijas formā — dabū, appreci vienu sievu, un pēc tam dodies meklēt nākamo. Lai gan idejiski šāda «kolekcionēšana» no poligāmijas neatšķiras, tomēr sabiedrības pauž krietni vairāk sapratnes. To, vai tā ir vēršanās pret formu, ignorējot saturu, vai arī pirmie iespējamas poligāmijas priekšvēstneši Rietumu sabiedrībā, atstāšu Tavām pārdomām.