pievieno facebook

Novērtē rakstu: 12345Atzīme 0 no 0 balsīm

mosties.org

2007. gada 28. augusts 00:38

paši sev barbari

Viena no lielākajām bijušo sociālistisko sabiedrību (tai skaitā Latvijas) traģēdijām ir tā, ka Padomju Savienības sabrukums un ar to saistītā ideoloģiju pārdefinēšana ir pieprasījusi atteikties no saviem aizgājušā laikmeta sasniegumiem, gandrīz pilnībā nosodīt savus nesenos centienus un sasniegumus un sākt visu no nulles.

Pagājušā gadsimta 90. gadi Latvijā (kā vienā no atjaunotajām/jaunajām republikām) saistās ar diviem pretējiem procesiem: padomju iekārtas demontāžu un nosliekšanos Rietumu vērtību un ideoloģiju virzienā.

Līdzšinējā ekonomiskā darbība (rūpniecība, lauksaimniecība un citas ražošanas sfēras), nomainot tirgus situāciju un tai nepielāgojot ražošanu, kļuva nerentabla, tāpēc rūpnīcas un kolhozi masveidā tika slēgti, radot lavīnveida efektu, kas noveda pie dzīves apstākļu straujas pasliktināšanās. Kopā ar atteikšanos no saimnieciskās darbības vērojama skeptiska attieksme arī pret aizgājušā laikmeta kultūras sasniegumiem. Iestājoties kolektīvajai amnēzijai, kā ideoloģiskas un propagandiskas (šiem jēdzieniem piešķirot negatīvas, ar iepriekšējo laikmetu kontrastējošas nokrāsas) tiek pasludinātas pārliecības un ticēšanas, kas vēl pirms gadiem desmit raksturoja vispārējo sabiedrības normatīvo dzīves stilu, estētisko, morālo un saimniecisko vērtību skalu.

Romu nopostīja barbari, kuriem romiešu kultūra nebija saprotama un līdz ar to arī vajadzīga ne. Grieķi nodedzināja Troju, jo pārlieku daudz simbolisma karagājienā pret šo pilsētu ielikts un pārlieku grūti šī uzvara viņiem bija nākusi. Savu Romu un savu Troju nodedzinājām mēs paši, jo pēkšņi savu kultūru un vēsturi vairs nesapratām un aklās dusmās gribējām no tās tikt vaļā. Vēsturniece Vita Zelče šos procesus raksturo šādi:

Pēcpadomju sabiedrības sociālās identitātes balsts bija tiešs sevis noliegums, pārvelkot svītru pāri savas esības pozitīvajai, gaišajai, radošajai, eksistenciāli stiprajai pusei četrdesmitajos, piecdesmitajos, septiņdesmitajos un lielā mērā arī sešdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Pēcpadomju cilvēks akceptēja, ka pašmāju un aizrobežu publisko runātāju apgalvojumus, ka viņa vēsturiskā apziņa ir «deformēta», ka viņa dzīve, darbs nevarēja būt (piln)vērtīga, ka sakropļots ir arī intelekts un spriestspēja.

Nerunāsim par to, cik daudz patiešām augstvērtīgu kultūras vērtību tika radīts okupācijas gados – prasmīga iekārta lieto kultūru, virza to un no īsta mākslinieka sagaida rezultātus, par kuriem pats mākslinieks nekaunēsies arī citos laikos. Imants Ziedonis, Ojārs Vācietis, Juris Podnieks, Jānis Streičs ir tikai daži no mūsu 20. gadsimta kultūras dižgariem, kas par tādiem kļuva par pilnīgi tumšajiem pēkšņi pasludinātajos padomju gados. No viņiem personīgi, protams, neatteicāmies, bet no viņu skolas gan.

Vēl ironiskāks liktenis piemeklēja darbaļaudis. Nodibinot padomju iekārtu 1940. gadā, līdzšinējais sabiedrības elites modelis tika pārveidots, par galveno un labāko sabiedrības daļu (aiz Komunistiskās partijas) pasludinot strādniecību. Strādnieki devās rūpnīcās, pildīja pa trim normām dienā un cerēja uz komunismu, kas būtu samaksa par nepietiekami atalgotajām pūlēm. Komunismu strādnieki nesagaidīja, tā vietā viņus no sabiedrības elites atkal padzina pēc neatkarības atjaunošanas. Ražošanas līdzekļus, kas, kā tika stāstīts, Padomju Sabiedrībā pieder strādniekiem, privatizēja, un cilvēks, kas visu mūžu pavadījis rūpnīcā, to attīstot un strādājot pēc labākās sirdsapziņas, šo sev vismaz teorētiski piederošo īpašumu zaudēja — valsts to vienkārši pārdeva un naudu, cik nu tika iegūts, paturēja sev, pieņemot, ka rūpnīcu strādnieki patiesībā visu laiku ir saņēmuši godīgu atalgojumu un ka viņi patiesībā visus padomju gadus ir dzīvojuši brīvā tirgus apstākļos.

Šīs rētas dzīst — to rāda kaut vai inflācijas rādītāju stabilizēšanās — tas, protams, neskaitot pēdējā laikposma inflācijas rekordu. Un tomēr gribētos, mazliet mazāk melnbaltās krāsas pašu vēstures stāstos, lai, katru reizi citā kontekstā dziedot, ka «Mēs jaunu pasauli sev celsim, kur valdīs taisnība un darbs», tomēr visu nevajadzētu celt no pašiem pamatiem, kamēr pārējie skatās, dod padomus un savāc to, ko uzskata par sev noderīgu.



— nııtŕø

 Raksturvārdi: ,

Atsauces (trackbacks)

Ja Tevis uzrakstītā publikācijā ir saite uz šo rakstu un Tu vēlies, lai pie šī raksta parādītos saite uz Tavu publikāciju, šeit vari iegūt adresi, ko iekopēt trackback (ping) lauciņā, kas atrodams kontroles panelī pie Tava raksta.

Atsauces saite:



Meklēšana

Šī diena

  • Baiba, Barba, Barbara

pēdējās atsauksmes

  • agnese: sveiki es mekleju otru pusiti,mans nr 28928321zz atbildu uz sms zvaniet kuriem ir zz velam…
  • Antra: Viņš patiesībā ir lāga puika! Tāds sirsnīgs liekās …
  • niitro: Ilona, ja Tev būtu kāda nojausma par latviešu valodu, Tu zinātu, ar ko atšķiras jēdzieni “l…
  • Ilona: Beidziet muldēt. Es izrakņāju visas interneta dzīles un likumdošanu, kas nosaka, kā jārakst…
  • Edvīns: Tas rakstītājs ir totāls analfabēts.Nevienā zīmē nav noteikts auto stāvoklis,ir tikai novie…
  • Kaspars: interesanti, kurš gan atļautu celt to jauno fabriku, varu derēt, ka uzreiz tiktu vākti para…
  • Paula Izabella: lai man atsuta interesantus uzdevumus ar atteliem ar bildem u.t.t.

rubrikas

izvēlēts raksts

Vecrīgā mazliet grīļīgā gaitā man vienu brīdi pa priekšu gāja meitene ar cieši apžmiegtiem svārkiem, kas šī iemesla dēļ visu laiku vilkās uz augšu, un šādā veidā ar katru metru viņa kļuva aizvien skaistāka un skaistāka. Ik pēc desmit soļiem viņai savu ģērbu nācās sakārtot, lai izskatītos kaut nedaudz pieklājīgi.

Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu svārki, slimnīca un maksa par to visu »

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada

E-pasts: redakcija-at-mosties-org

Spēks no Pivot

Famfamfam ikonas