valodas vara

Cilvēks no Latvijas, kas staigā pa Igauniju un ēd leišu šokolādi, ir labs tautu draudzības un saskaņas piemērs. Cits piemērs tam ir cilvēku tendence pakļauties kopīgi lietotās valodas praksēm, kas īpaši izpaužas fatiskās komunikācijas līmenī (tā ir komunikācija, kuras funkcija ir sociālas, nevis informatīvas dabas; šādā veidā cilvēki izrāda (ne)gatavību komunicēt, nevis apmainās ar informāciju).

Tas labi novērojams angļu valodā – nezinu nevienu valodu, kas tik strikti mudinātu lietot tādus runas modeļus kā «did you sleep well?» «how’s your food?» – nemaz nerunājot par «how do you do?», kas, neskatoties uz jautājuma formu, ir tikai sveiciens un pat netiek lietots par iemeslu sarunai (kā tas ir sarunās par laikapstākļiem).

Un, kas pārsteidzoši – cilvēki, kas sabraukuši no puspasaules, sākot runāt angliski, izveido globālas un visiem atpazīstamas kultūras telpu un pārņem šos modeļus, lai gan viņu dzimtajā valodā tādi pieklājīgas apjautāšanās piemēri ne vienmēr tiek lietoti. Savukārt par to, kā klājas sarunas biedra vecākiem un kāda šogad kaņepju raža, globālās kultūras pieklājības sarunu variantos nav iekļautas.

Tā ir valodas vara domāšanas un kultūras izplatīšanā. Līdzīgi kā islāmu var saprast tikai tad, ja proti arābu valodu, arī «howdy» ir raksturīga noteiktai lingvistiskajai telpai, kas, protams, nav noslēgta un var ātri var mainīt robežas.

Kad man vakar šķiroties pateica: «Sargi sevi» (kopija no «take care»), nodomāju, ka nākamais solis būs uz jautājumu «Kā tev iet?» atbildēt ar – «kā tev iet».