pievieno facebook

Novērtē rakstu: 12345Atzīme 0 no 0 balsīm

mosties.org

2007. gada 15. augusts 17:35

neapzinātā identitāte

Fikcijas žanrā ir izplatīta klišeja -- stāsts par cilvēku, kas fiziskas sadursmes, smadzeņu skalošanas vai kādu citu atrakciju dēļ zaudējis atmiņu un vairs nevar saprast, kas viņš tāds ir. Amnēzija filmās un citos daiļdarbos parādās biežāk nekā slimības vēstures kartītēs. Tomēr, vērojot šādus stāstus, mēs neapjaušam, ka visu laiku mēs esam tie paši Džeisoni Borni, Leonardi Šelbiji vai, pasarg dies, kaut kas no X-cilvēkiem, kas mēdz dzīvot ar stipri fragmentētu izpratni par pagātni.

Bornam bija liela problēma: uzzināt, vai viņš bija labais vai sliktais kutangs un kāpēc visi tā raustās viņu ieraugot. Mani un Tevi ieraugot, būs tikai daži, kas raustīsies un vēl kāds, kas teiks: «Ei, pacan, daj sigaretu». Tāpēc identitātes problēmas mūs nenomoka, un mēs domājam, ka amnēzija mūs nav skārusi un ka nav iemesla satraukumam.

Tomēr vēstures zinātne stāsta, ka iemesls ir. Vēsture sākas tad, kad uz notikušo var paraudzīties ar zināmu laika distanci. Ja mēs būtu lielāki vēsturnieki, mēs daudz jauna par sevi uzzinātu post factum pētījumos. Tāpēc pa retam vajag palasīt skolas laika mīlestības vēstules, paturēt rokās paštaisītās ziemassvētku kartītes -- cik no tām tika aizsūtītas, cik palika kastītē –, vēl ir krogu čeki no zīmīgu sarunu reizēm, špikeri, kas nokopēti no teicamnieces Ilzītes kaligrāfiskā rokrakstā aizpildītās klades, pa kādai fotogrāfijai, kuras galvenais varonis to gribēja saplēst, un vēl un vēl. Cik savādi tas viss izskatās, un cik jocīgi, ka arī tas ir mani un Tevi veidojis tādus, kādi esam šodien. Tam, kas mūs veidojis, kaut kur ir jābūt pierakstītam -- ej tikai atrodi.

Pārskati aizmirstās atvilktnes, draugs. Paskaties, cik daudz pa ceļam ir izkritis; cik daudz ir vēstures, par ko Tu domā, ka tā Tevi neskar un kuru apziņā esi pazaudējis, bet neapziņā tā joprojām Tevi dursta. Paskaties -- varbūt Tu vairs nezini, kas tie par cilvēkiem, kuri bija Tev blakus; varbūt nezini, vai esi bijis labais vai sliktais; bet varbūt kaut ko vēl var saglābt.



— nııtŕø

 Raksturvārdi: ,

Atsauces (trackbacks)

Ja Tevis uzrakstītā publikācijā ir saite uz šo rakstu un Tu vēlies, lai pie šī raksta parādītos saite uz Tavu publikāciju, šeit vari iegūt adresi, ko iekopēt trackback (ping) lauciņā, kas atrodams kontroles panelī pie Tava raksta.

Atsauces saite:



Meklēšana

Šī diena

  • Raimonds, Laine, Vilnis
  • 2004. gada 29. aprīlī Latvija tiek uzņemta NATO

pēdējās atsauksmes

  • keip: Tas links vairs nedarbojas tādēļ lietojiet šo :) https://www.youtube.com/w atch?v=Z_oDMXi-Q…
  • agnese: sveiki es mekleju otru pusiti,mans nr 28928321zz atbildu uz sms zvaniet kuriem ir zz velam…
  • Antra: Viņš patiesībā ir lāga puika! Tāds sirsnīgs liekās …
  • niitro: Ilona, ja Tev būtu kāda nojausma par latviešu valodu, Tu zinātu, ar ko atšķiras jēdzieni “l…
  • Ilona: Beidziet muldēt. Es izrakņāju visas interneta dzīles un likumdošanu, kas nosaka, kā jārakst…
  • Edvīns: Tas rakstītājs ir totāls analfabēts.Nevienā zīmē nav noteikts auto stāvoklis,ir tikai novie…
  • Kaspars: interesanti, kurš gan atļautu celt to jauno fabriku, varu derēt, ka uzreiz tiktu vākti para…

rubrikas

izvēlēts raksts

Tautiski skrējēji

No «Baltijas ceļa» es neatminos tikpat kā neko. Prātā ir palicis drūms vakars, mikroautobuss «Latvija», ar ko klasesbiedra Vita tēvs manas mātes darba kolektīvu veda uz rokās sadodamo vietu. Tranzistoru balsis. Bet visvairāk — «Kamazi», kas nez kāpēc vienā laidā brauca garām un kvēpināja melnus dūmus. Novakare un grūti elpojams gaiss ir tēli, kas man palikuši atmiņā no tās dienas.

Bet laiks tas ir sajucis plus mīnus dažu gadu kamolā.

Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu mani sirdspuksti Baltijas ceļā »

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada

E-pasts: redakcija-at-mosties-org

Spēks no Pivot

Famfamfam ikonas