nauda un medicīna

Tā kā medicīna ir joma, kura ietekmē lielu daļu sabiedrības, par to arī var un grib runāt visi — no savas puses, ar savu/citu pieredzi, ar morālajiem labā un ļaunā spriedumiem. Un, protams, par to, ka te kaut kas nav kārtībā. Nils pārpublicējis laikrakstā «Diena» lasāmo Latvijas plastisko ķirurgu arodbiedrības priekšsēdētāja Olafa Libermaņa rakstu «Latvijas medicīnas bubuļi» (kopija), kurā teikts, ka medicīnas lielā problēma ir tā, ka par to maksā pēc administratīvi noteikta, nevis reālo izmaksu cenrāža.

Kādas ir reālās cenas? Galvaskausa atvēršana un tā atbrīvošana no smadzeņu paliekām vai arī zarnu izritināšana ir smagas operācijas ar lielām izmaksām. Un, protams, ja reiz mēs sakām, ka mums ir medicīna, tad mediķiem ir jāspēj rakņāties pa kuņģi, sirdi, aknām un smadzenēm. Taču uzdrīkstos teikt, ka krietni lielāka sabiedrības daļa par medicīnas kvalitāti spriež pēc mazāk sarežģītām ārstnieciskām manipulācijām, kuras turklāt nākas izbaudīt krietni biežāk.

Ir gadījums — ar tavu veselību notiek kaut kas akūts un nelāgs. Sāp pirkstiņš, uztūkst limfmezgls vai mandele, nu, kaut vai pūžņo roka pēc neveiksmīga vēnu griešanas mēģinājuma. Ja visu laiku esi bijis vienaldzīgi noskaņots pret savu veselības aprūpi un ģimenes ārsta, pie kā sirdi izkratīt un norīkojumu iegūt nav, kur doties? Pa taisno uz slimnīcu. Valsts slimnīcu, jo privātās medicīnas iestādes negarantē ārsta uzmanību šeit un tagad, tur var būt jāpierakstās, darba diena/pieņemšanas laiks var būt beidzies, utt. Ja kaut kas akūts notiek Rīgā, var doties uz Gaiļezeru vai 1. slimnīcu, kur speciālisti dežurē visu diennakti un kur ar tevi, nabagu, noņemsies. Izvēlos pēdējo, jo atrodas tuvāk.

Un tu atnāc ar vēlmi redzēt ķirurgu, lai viņš savukārt redzētu tavu roku, kaklu vai citu nelaimīgo ekstremitāti. Ģimenes ārsta norīkojuma tev tātad nav, polises nav, reģistratūrā uzreiz piedraud, ka tas var būt maksas pakalpojums (nu ja, ar ātrajiem jau neatveda). Cilvēku ir daudz, pacienti visapkārt visu laiku, un viss šis pasākums draud ievilkties. Ārsts tevi apskata, izmēra temperatūru un paņem asinis analīzei, iztausta slimo vietu, iepazīstas ar analīžu rezultātiem un izraksta antibiotikas vai kādas citas zāles. Māsiņa uzliek kompresi un pastāsta, cik jāmaksā.

Pēc tam dakteris saraksta papīrus, noprasa, vai čeku vajadzēs, un turpat uz vietas savāc naudu. Normāls bizness — normāla takse. Stradiņos ķirurga-ārsta konsultācija maksā 10 latus, privātās klīnikās maksa bijusi 10 līdz 20 lati.

Lūk, un tagad pastāsti man par nepieciešamību medicīnai maksāt tik, cik tā maksā. Es saku — pie šādām cenu līdzībām valsts slimnīcā, kur pacients vēršas akūtas problēmas gadījumā, un klīnikās, kas no pacienta nokāš tik, cik uzskata par adekvātu, brīvais tirgus jau ir klāt. Cits jautājums, cik šīs brīvā tirgus izpausmes valsts medicīnā ir legālas un cik par tām valsts pate vispār zina. Bet tikmēr mediķi pelna — ja ne slimnīcai, tad vismaz paši sev un saviem sazvērestības kolēģiem.