Nakts tveice pēc lielu retu lāšu lietus, un ceriņi tik bezkaunīgi smaržo. Gluži kā agrāk, iespējams, kā katru gadu — pilna pilsēta ar smaržām, ceriņi, kastaņi un ābeles ar savu gaisu uz brīdi iekaro pilsētu. Pēc tam pilsētu pārņem sakarsis asfalts un sviedru lāsītes uz sejas un lejup pa muguru.
Šodien pilsētas centrā mani angliski uzrunāja kāda sieviete. Viņa sacīja, ka gribot uzzināt, ko latvieši domā par Dievu. Būdams sirdī sociologs, sacīju, ka nav man skaitļu par ateisma un kristīgā fundamentālisma popularitāti. Bet viņai jau nevajadzēja procentes, viņai vajadzēja viedokli.
Sieviņa visu ko jautāja — kas ir Dievs, kur viņš ir, par baznīcām, par patiesību, taču, jo vairāk ritēja minūtes, jo mazāk jautājumu viņa uzdeva, tā vietā sieviņa, ar aizgrābtu sejas izteiksmi vērdamās kaut kur tālumā, stāstīja, kāds Dievs ir un kāpēc Jēzus nomira.
Un tad es pajautāju, vai viņasprāt pasaule iet greizā virzienā. Viņa atbildēja, ka cilvēki iet nepareizu ceļu, jo ceļ savas dzīves uz smiltīm, uz laicīgām parādībām — veido karjeru, ģimeni, krāj naudu, tiecas pēc slavas un izklaides, taču nedomā par būtisko, par mūžīgo. Un tad es, joprojām būdams sirdī sociologs, pajautāju, vai mūsdienu pasaule (cilvēki) iet nepareizāku ceļu nekā pasaule (cilvēki) pirms, teiksim, simts gadiem. Sieviete sacīja, ka jā, jo ļaudis kļūst aizvien bezdievīgāki, aizvien vairāk atvirzās no tā nost. Viņa par to pārliecinājusies gan savās mājās Austrijā, gan te, Rīgā.
Braucot mājās, es sapratu, par ko ir stāsts. Kristieši pārmet, ka nepievēršamies mūžīgajam, bet tērējam savu dzīvi visam citam, pēc reliģiskā universālisma skalas mazsvarīgam. Kristieši pārmet, ka šādi veidotas dzīves ir smiltis, kas izirs laika vējos. Kristieši pārmet, ka rīkojamies, lai dzīvi uzlabotu šeit un tagad, nevis ieguldām nākotnē, jo nākotne ir bankas maksājums katru mēnesi nevis jau pāris tūkstošus gadu nemainījusies patiesība. Tāpēc mēs ejam nepareizi, tāpēc iznāk, ka netiekam pa šaurajiem vārtiem tur, kur Autors gribētu redzēt mūs visus.
Tas viss ir tāpēc, ka vismaz no šejienes var iedomāties arī citus vārtus, un mums ir tiesības meklēt un neatrast.
Atsauces saite:
Rietumu pasaulē cilvēktiesības tiek uzskatītas par pašsaprotamām un «dabiskām» tiesībām, taču citos reģionos un citās kultūrās izpratne par to, kas cilvēkam kopš dzimšanas pienākas, ir cita. Cilvēktiesību deklarācija ir Rietumu vērtību paradigma, savukārt, kad Rietumi vēršas pret citām kultūrām, šis pats dokuments kļūst par Prokrusta gultu, kurā guldīt un mērīt citus — ir viņi labi vai nē.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu cilvēktiesību Prokrusta gulta »
Kustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada
E-pasts: redakcija-at-mosties-org
