praids nāk

Jā, draugs, gadskārtējais praida gaidīšanas pasākums jau labu brīdi kā sācies: politika.lv publicējusi «Mozaīkas» pētījumu par homofobisko runu Latvijā, kurā parāda Latvijas politiskā diskursa pērles, biedrība «Dialogi.lv» izzinājusi Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret seksuālajām minoritātēm, Kārlis Streips sola, ka «šogad Draudzības dienu pasākums būs krietni lielāks, nekā citreiz», arī NoPride rindās nenoklus aktīva murdēšana.

Gan jau pasākums būs itin liels – gadu no gada jaušama apņēmības vairošanās un pozīciju nostiprināšana abās pusēs.

Geju un lesbiešu tiesību aizstāvji stāsta, ka Latvijā politiķu vidū ir daudz naida runas piemēru, «Dialogi.lv» pētnieks Viktors Makarovs homofobijā vaino politiķus un masu saziņas līdzekļus, kas manipulē ar cilvēkiem.

Daudz kas atkarīgs no tā, vai izdosies apturēt homofobiskās kampaņas, naida runu un stereotipu paušanu medijos un politikā. Tas ir mediju un politiķu disciplīnas jautājums, kas negatīvo tendenci varētu pārtraukt īstermiņā.

«Mozaīka» pētījumā par politiķu naida runu attiecībā pret homoseksuālistiem, atklājusi, ka «geju un lesbiešu parādīšanos publiskā telpā daži politiķi uztver kā tiešu apdraudējumu viņu identitātei» un jautā: «Kādi mehānismi eksistē Latvijā, lai liktu politiķiem atbildēt par saviem vārdiem?»

«Dienas» minoritāšu darbinieku pārstāvis Kārlis Streips, pieminot šī gada «Draudzības dienas», par galveno argumentu pasākuma izaugsmei min, ka to ir panākuši Praida pasākuma pretinieki «ar savu nebeidzamo ālēšanos par «ģimenes aizstāvēšanu»».

Savukārt «NoPride» bez citiem brīnumiem atraduši Paula Stradiņa slimnīcas ārstu un Triju zvaigžņu ordeņa kavalieri Agni Štiftu, kas šo to interesantu stāsta par «vienu no parafīliju jeb seksuālo perversitāšu variantiem – homoseksuālismu» (pirmie raksta komentāri šo to pastāsta par šādas pieejas cēloņiem).

Nešaubies ne nieka, draugs, «Draudzības dienas» būs, tikai problēma ir tur, ka neviens, šķiet, jau neapjauš, ka varētu būt vainojams situācijas saasināšanā un vērtību graušanā. Vainīgi ir viņi, tie otrie, bet mēs cīnāmies par taisnību. Tāpēc ik gadus jo lielākais jandāliņš ir stāsts nevis par iecietības veidošanos un sasniegumiem audzināšanas un kara frontēs, bet gan par ko citu.