Latvijas lepnums

Nevarētu gluži teikt, ka «Rīgu pārņēmis hokejs», bet mazliet uz to pusi ir. Šķiet, ka lielākie dzērāji un bļāvēji aizbraukuši uz Maskavu, tāpēc Rīgā palikusi tikai sarkanbaltsarkanā tērptu taurētāju minoritāte, bet arī ar to ir gana.

Līdzjutēji esot Latvijas lepnums -- skaļākie, radošākie, atraktīvākie un nez kādi vēl. Taču, ja runājam par vērtībām, kādas vērtības šeit var saskatīt? Dienā, kad Latvijas līdzjutēju delegācija devās uz Maskavu, viņi televīzijas kamerām lepni rādīja savus atribūtus -- taures, krāsas un alkohola krājumus, ar domu: Šo mēs dzersim tad, šo tad un šo – ja būs tā. Un normālā reibuma pakāpē arī kliegšana un līdzi jušana sanāk iedarbīgāka. Lūk, nācijas cerības, ar viņiem mēs lepojamies.

Jocīgi, ka mūsu sabiedrībā tamlīdzīgas aktivitātes -- dzeršana un bļaušana -- tiek uzskatītas par cildināmām un padarītas par atpazīšanas zīmi starptautiskā mērogā. Labs hokeja fans spēj izdzert vairāk nekā citu valstu pārstāvji, labs hokeja fans pūš tauri vismaz desmit stundas dienā un pārējo laiku pa ietvi velk sev nopakaļ skumju Latvijas karogu. Jā, viņi jūt līdzi un arī hokejistiem uz ledus jautrāka spēlēšana, ja visa arēna bļauj «Sarauj, Latvija!», taču, to visu vērojot, jājautā -- vai tad nav nekādu cēlāku darbu, ar kurus mēs spētu atzinīgi novērtēt.

Atsevišķu ļaužu grupu vēlme dzert un dažādi pārkāpt sabiedriskās kārtības normas ir ierasta parādība daudzviet, taču mūsdienām raksturīgi ir šīs citos gadījumos antisociālās darbības glorificēt. Tagad «hokejs bez alus ir daiļslidošana», savukārt dzīve bez alkohola delīrija -- trešās šķiras pornogrāfija.