izmisuma politika

Retajās reizēs, kad vienkāršais cilvēks tiek pie runāšanas par notiekošo valstī un drīkst runāt to, ko vēlas, viņš pasaka daudz. Lielākoties tās ir vāji argumentētas sāpes, ka nekas nav tā, kā vajadzētu, tie ir masu saziņas līdzekļu satura atražojumi, kas, izgājuši ārpus žurnālistu izteiksmes formām, atmetot nevajadzīgo, iemanto patiesās nozīmes: «visi ir zagļi un meļi», «politiķi neko nedara», bet «valsts slīgst nabadzībā».

Vai tā ir, to šie nīstie politiķi droši vien var stāstīt grēksūdzēs miega fejām un Gendalfam, taču katru reizi, kad dzirdu šos viedokļus, vienalga, pie virtuves galda, žurnālistu intervijās pārstāvot marginalizētu publikas daļu, uz ielas vai kur citur, kur spontāni sākas asas pārrunas par politiku, to klausīties ir jocīgi.

Racionalitāte un argumentācija, ja tāda vispār jelkad ir bijusi, šajā brīdī aizmieg, un ārā izlaužas izmisums. Tas ir izmisums, ko pauž mazais cilvēks, nespējot rast veidu, kā ietekmēt procesus, ar viņu noteiktā veidā ir saistīti. Viņš nevar atsaukt deputātu, viņš nevar ministram likt atskaitīties par nepadarīto, viņš nevar aiziet un izdarīt tā, lai viss uzreiz būtu labi. Un, kas interesanti, viņam nav vienalga. Tāpēc viņš, gluži tāpat kā bērnudārza audzinātāja, kas nespēj tikt galā ar «indigo bērniem», var vien uzmest lūpu un sākt kliegt.