masu komunikācija ir cīņu lauks

Mūsdienās cilvēks, kas savu mērķu sasniegšanai un savu domu paušanai izmanto vien tiešo kontaktu ar iespējamo mērķauditoriju, ir neveiksminieks. Masu saziņas līdzekļu pastarpinātā komunikācija, vienalga, televīzijas, avīžu vai interneta izdevumu formā, ik dienas pierāda savu pārākumu.

Masu komunikācijas laikmetā pikets, demonstrācija, mītiņš un citi pasākumi, kas koncentrējas tikai uz cilvēkiem, kas nejauši gadījušies tuvumā, ir veltas pūles. Ja arī daži simti redzēs un daži desmiti noticēs, tas nav nopietns panākums mērķu sasniegšanai. Tu nevari stāvēt pie Brīvības pieminekļa un dalīt skrejlapas pret Irākas karu -- labi, Tu to vari, bet tas būs bezjēdzīgi. Skrejlapu dalīšana var būt tikai kā kampaņas papildus elements, taču propagandas akcijām ir jānotiek masu saziņas līdzekļos.

Visi publiskie pasākumi, kuru uzdevums ir dvēseļu medības, bez masu komunikācijas dimensijas cieš neveiksmi. Terora akti parasti notiek tādos laikos, lai pirms vakara ziņām reportieri paspētu samontēt sižetu par to; par gatavošanos sist vai mīlēt praidā gājējus informāciju izplata abas puses; «Visu Latvijai!» pie Saeimas nama sala ne jau deputātu dēļ, bet lai radītu iemūžināmu un pavairojamu vēsturi. Bez redakciju uzmanības viņu upurim nebūtu nekādas jēgas.

Tāpēc -- lai ietekmētu publisko viedokli, vienkāršāk un efektīvāk ir rīkot masu saziņas līdzekļu kampaņas, sūtīt savu informāciju, ieņemt interneta forumus un radīt savus informācijas mezglus. Īstā cīņa ir par redakciju uzmanību, par vietu avīzē un TV/radio viļņos, par interneta platjoslas daļu. Ja cīņas nav tur, tad labāk ir sēdēt mājās un adīt zeķes.