sociālais bads

Tuvojoties naktij, pilsētā parādās izsalkums. Ļaudis, tikuši ārā no biroju sprostiem un spaidu darbiem, kuros saistījušies savas eksistences uzturēšanai, dodas uzturēt savu eksistenci veidā, kādā viņi to vēlas. Pie dižveikalu kasēm parādās rindas, ļaudis nervozi tausta, skatās, meklē lietas, krauj maisiņos un sniedz bankas kartes.

Rītos ir krietni mierīgāk. No rītiem viņi gan spiežas sabiedriskajā transportā, skrien, klūp, dāmas lauž nagus un papēdīšus pret dzīves asumiem, taču tad mērķis ir pavisam cits. Proletariāts gluži tāpat kā pirms simts gadiem reaģē uz svilpienu, kas ziņo par jaunas maiņas sākumu. Visi atpakaļ kabinetos, pie galdiem un virpām, pie telefoniem, e-pastiem, histēriskiem priekšniekiem un stundās normētas darba porcijas. Spaidu darba negācijas (kā arī darba piespiedu trūkumu) mazināt ļauj draugiem.lv, «Sviesta ciba» un citi laika zagļi, kam īpašas iespējas plaukt ir vidē, kurā ir vērtīgas tikai tās darba stundas, kas jau ir pagājušas.

Taču, kad pulkstenis vēsta par maiņas drīzām beigām, birojos un cehos sākas rosība. Ļaudis paliek nemierīgi, raugās pulkstenī, kaļ plānus un izjūt izsalkumu, kas tos pārņem. Uz Vecrīgu pie bābām un džekiem, uz tirdzniecības centru, uz rimčiku vai kur citur -- šis pirmais gājiens labi demonstrē izsalkumu un slāpes, kas, aizturētas visu dienu, nu laužas ārā. Rindas, grūstīšanās, pilni iepirkumu groziņi vai ratiņi, tramīgs skatiens.

Šis izsalkums ir mūžīgs, tāpat kā alkas to remdēt. Katru dienu, katru vakaru, visu laiku.