karavīra alga

Askolds Rodins vakardienas komentārā par diviem Irākā kritušajiem karavīriem atgādina - viņiem samaksa ir ne tikai nauda, bet arī valsts karogs uz zārka.

«Karavīra profesija pēc definīcijas saistīta ar risku zaudēt dzīvību, iedragāt veselību,» raksta komentētājs. Ja Rodins būtu Ļeņins un mēs ideologi, kas strādā veco laiku stilā, šī frāze tiktu pasludināta par vienu no Latvijas ārpolitikas, konkrētāk, valsts militārās darbības doktrīnas skaidrojumu pamata tēzēm. Šo patiesību vēl skaidrāku varētu padarīt skaidri pausta militārisma ideoloģija, kas pie mums parādās vien kroplās un lielākoties neapzinātās atblāzmās. Taču, ja mēs būtu uz militārismu vērsta sabiedrība (labi, ka neesam), mūsu karavīra nāve misijas laikā izsauktu nevis šaubas par misijas pamatotību, bet gan pieprasījumus pēc svaigām asinīm. Nebūtu vajadzīgi skaidrojumi, un nedzirdētu pseidopacifistu gaudas.

Latvijas militārā kontingenta uzturēšanās Irākā un citās nemierīgās vietās pasaulē nav sverama pēc tā, cik upuru prasa (it sevišķi, ja upuri nav mērāmi ne simtos, ne tūkstošos). Vienīgais kritērijs var būt politiski ētiskā nostāja, proti, vai mēs atbalstām noteiktu spēku cīņu pret citiem spēkiem. A. Rodins uzskata, ka amerikāņi kopā ar sabiedrotajiem Irākā aizstāv «visas Rietumu civilizācijas intereses». Savāda doma, ņemot vērā, ka šī agresija nav nesusi nekādu labumu Rietumu civilizācijai (par to, vai mūsu pieglaimošanās ir nesusi kādus labumus Latvijas valstij, vēl var diskutēt). Tomēr kopējais uzstādījums ir skaidrs: karavīri ir mūsu instrumenti, rīki noteiktu darbību veikšanai, nevis mūsu cilvēki, kas nonākuši briesmās.

Karavīri nav cilvēki – to iemāca jaunkareivju apmācības kursa pirmajā dienā. Šī doma var nebūt pašsaprotama civiliedzīvotājiem (pie kuriem mēs patlaban vēršamies), taču, ja to nesaprot karavīrs, viņam nav vietas armijā.