pievieno facebook

Novērtē rakstu: 12345Atzīme 0 no 0 balsīm

mosties.org

2006. gada 9. decembris 11:58

Pauls Bankovskis

Bankovska grāmata «Skola» ir manas un drusku vecākas paaudzes socializācijas traumu fiksēšanas mēģinājums. Manas traumas gan mazliet atšķiras no tām, ko piedzīvojis Bankovskis, taču šīs grāmatas burvība ir tā, ka lasītājs var nelasīt tās tekstu, bet gan savas domas, un par izlasīto spriest no tām.

Sākums no tiesas lielisks, ievada stāsts ir paraugs, kā, mazliet banālus naratīvus iekļaujot jaunās kategorijās, ir iespējams izbēgt no klišejiskuma agas jaunības apziņas attainojumā. Stāsti par to, kā bija, par to, ko gribējās, ko domājām un kas no tā visa sanāca, lasītājam atgādina, ka ne jau viņš vienīgais ir piedzīvojis līdzīgus triumfa un apkaunojuma brīžus. Šī iemesla dēļ grāmata ir obligātā literatūra tiem, kas skolu beiguši pirms gadiem septiņiem, astoņiem vai senāk. Palasi un atceries, ko domāji Tu un ko domāji, ka domā viņi.

Pareizāk būtu teikt, ka šī ir obligātā literatūra līdz grāmatas vidum, kad Bankovskim apsīkst sociālās pieredzes atmiņas un viņš mēģina izdomāt, par ko vēl varētu uzrakstīt, lai grāmata tik plāna nesanāktu. Šajā ziņā lūzuma punkts ir stāsts «Bankovskis raksta stāstu par drogām», kura eksistenci var attaisnot ar spriedelējumiem, ka tas ir tāds metastāstīšanas piemērs un stāsta konstruēšanas paraugdemonstrējums. Taču tās visas ir tikai poststrukturālas formas atrunas, kam bija jāiznāk Bankovska «B-sides & Rarities» izlasē, ne jau šeit.

Un pēc tam, jo tālāk uz grāmatas beigām, jo lielākas šaubas lasītāju sāk mākt, vai tiešām šī ir tā pati grāmata, par kuru viņš ir sajūsminājies. Ja grāmata sākotnēji runā par sociālajām attiecībām un spēju/nespēju pielāgoties situācijai, iekļauties kolektīvā, atrast savu vietu un pēc tam par to reflektēt, tad otrajā daļā autors galvenokārt pievēršas citam tematam, proti, kā viņš (vai viņa varonis) masturbēt/manuāli apmierināties mācījās. Ar suni, ar roku, ar ūdens strūklu, ar... — paldies, to mums nudien vajadzēja uzzināt. Un tagad autors gūst ekshibicionistisku baudu no tā visa.

Vienu no stāstiem esmu ielicis sadaļā verbatim, bet, lai ilustrētu pēdējo tēzi, te būs vēl kāds fragments:

Tu viņas satiki vilcienā. Agrāk nekad nebiji manījis. Viņas bija divas, bet tev patika tā melnajās tīkliņzeķēs, minisvārkos, džinsu jakā, ar balinātiem matiem un pamatīgi nokrāsotām lūpām un zilzaļi ieēnotiem plakstiem. Otra bija resna. Viņas nebija vecākas par tevi, taču mācēja uzvesties tā, it kā būtu. Tu viņas slepus vēroji un uzbudinājies. It kā skatījies laukā pa logu, taču patiesībā mēģināji notvert viņu atspīdumu stiklā. Un tad vienudien viņas apsēdās tev līdzās, lai gan viss vagons tobrīd vēl bija pustukšs. Oškalnu stacijā sakāpa daudz ļaužu, bija piektdienas vakars, pavasaris. Visi saspiedās ciešāk. Viņa sēdēja tev tieši blakus, viņas kāja piespiesta pie tavējās, tīkliņzeķes caurumiņos tu redzēji viņas ādas baltumu. Viņa smējās skaļus smieklus, jūs spēlējāt kārtis, un tu baidījies pakustēties, lai tikai viņa, viņas kājas siltums nepavirzītos tālāk, nostāk no tevis. Viņas izkāpa Inčukalnā, tu brauci tālāk. Neizsakāms lepnums un varenības apziņa pildīja tavu sirdi. Tad redz, kā tas ir, tu prātoji. Kad tev pieder sieviete. Bet tad pienāca tava stacija. Tu kātoji mājup pa Rožu ielu, roka kabatā uzbudinājumam neļāva atslābt, pusceļā tas vairs nebija izturams, tu nogriezies sānceļā un, nolīdzis aiz egļu dzīvžoga dzelzceļmalā, mīlēji viņu neprātīgi.



— nııtŕø

 Raksturvārdi: , ,

Atsauces (trackbacks)

Ja Tevis uzrakstītā publikācijā ir saite uz šo rakstu un Tu vēlies, lai pie šī raksta parādītos saite uz Tavu publikāciju, šeit vari iegūt adresi, ko iekopēt trackback (ping) lauciņā, kas atrodams kontroles panelī pie Tava raksta.

Atsauces saite:



Meklēšana

Šī diena

  • Teiksma, Hilda

pēdējās atsauksmes

  • keip: Tas links vairs nedarbojas tādēļ lietojiet šo :) https://www.youtube.com/w atch?v=Z_oDMXi-Q…
  • agnese: sveiki es mekleju otru pusiti,mans nr 28928321zz atbildu uz sms zvaniet kuriem ir zz velam…
  • Antra: Viņš patiesībā ir lāga puika! Tāds sirsnīgs liekās …
  • niitro: Ilona, ja Tev būtu kāda nojausma par latviešu valodu, Tu zinātu, ar ko atšķiras jēdzieni “l…
  • Ilona: Beidziet muldēt. Es izrakņāju visas interneta dzīles un likumdošanu, kas nosaka, kā jārakst…
  • Edvīns: Tas rakstītājs ir totāls analfabēts.Nevienā zīmē nav noteikts auto stāvoklis,ir tikai novie…
  • Kaspars: interesanti, kurš gan atļautu celt to jauno fabriku, varu derēt, ka uzreiz tiktu vākti para…

rubrikas

izvēlēts raksts

Nemaz nepamanīju, kurā brīdī esmu kļuvis atkarīgs. Atkarīgs no lietām, ieradumiem, cilvēkiem. Jā, īpaši jau no cilvēkiem. Un tagad es šeit stāvu un domāju, kā būs, ja kādu no Jankas ļaudīm es vairs neredzēšu. Es sēžu ārā salā pie pastkastītes un gaidu pastnieku, kas nesīs kādu vēsti (kaut gan viņš man nekad neko nenes), es staigāju pa istabu, es mēģinu lasīt aizpagājušogad iesākto Mr. Hemingveja rakstu grāmatu, bet ar katru minūti saprotu, ka tas nav tas, kas man šajā brīdī būtu jādara. Es taču varu pazaudēt cilvēku! Tas ir tāpat kā staigāt ar Viņas attēlu rokās un baidīties, ka vējš to pēkšņi aizpūtīs pa gaisu un vienā brīdī nebūs vairs nekā - pilnīgi nekā no iepriekšējā mirkļa prieka. Tad būs tukšums. Vai cilvēks to zina? Vai cilvēks to jūt? Vai cilvēks jūtas apdraudēts, tāds, kas var pazust? Vai cilvēku tas interesē? Vai manas bailes cilvēkam kaut ko nozīmē? Es nezinu. Skaidrs ir viens, ka man ir jāiet, jāatrod cilvēks, un vēl vismaz reizi viņam jāpasaka: «Es negribu, lai Tu ej prom.»

Pa kuru laiku ir pazudis mans miers? Vai es to gribēju? Vai es kontrolēju situāciju? Ne vienmēr, bet -- man uz to ir jātiecas, jo šeit vairs nav tādu vērtību kā «eh, man negribas...» Pašreiz ir jāizdzīvo, vēl ir jādzīvo.

Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu kad viss beigsies »

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties internetā kopš 2002. gada

E-pasts: mosties-at-gmail-com

Spēks no Pivot, izmitina Process.lv

Famfamfam ikonas