pēc NATO tikšanās

NATO valstu galotņu tikšanās masu saziņas līdzekļos pazibēja kā hiperrealitātes paraugs. Mūs sabaidīja ar drošības pasākumiem, iedeva brīvdienas, lai nemaisāmies pa kājām un pēcāk stāstīja, cik viss ir bijis labi. Taču būtībā Latvijas iedzīvotājam šis bija pasākums bez atsauces mūsu reālajā pieredzē, tanī pašā laikā ar tik lielu pievērstu uzmanību, ka grūti to ignorēt.

Zupcis norādīja, ka neredz šiem mūsu cildinājumiem no sērijas «ak, cik labi mēs NATO sanāksmi sarīkojām» nekādu atsauci uz savu ikdienas pieredzi.

Bet nu tomēr iekšā sēž tāda interese, kāds man, kaimiņienei Līgai un pudeles brālim Leonīdam labums no šitā te NATO sabata, kas galvaspilsētā norisinās. Nu ko, es ieslēdzu televizoru un gaidu, ka kāds man paskaidros kāpēc mana naudiņa tiek tērēta gudro vīru simpoziju organizēšanai. Televizorā Vaira, mūsu viedā prezidente, viņa nes Latvju vārdu pasaulē. Ko gan viņa man saka: «NATO klātbūtne Latvijā parāda, cik ļoti valsts ir mainījusies - tai ir brīvība, miers, drošība un demokrātija».

Kāda Vairiņ brīvība un demokrātija, knapi galus kopā savelku. Maizītei vēl pietiek, bet šņabja pudeli ar vien retāk atļauties varu.

Domāju, ka tā varētu uzskatīt arī citi. Mēs varam būt lepni, visiem viss patika, neviens, šķiet, nesaindējās, Osama bin Ladens neieradās, un, ja vienkāršajai tautai kaut kādas problēmas -- brīvdienas taču dabūja, ko vēl vairāk vajag? Valstiski jau neko, bet interesanti ir vērot hiperreālās realitātes šķobīšanos.

Šajā ziņā labs moments bija protestētāji un neesošie antiglobālisti. «Panorāma» vakar, parādot savādu neorientēšanos masu saziņas līdzekļu loģikā, par vienu no iemesliem antiglobālistu, anarhistu un «Greenpeace» aktīvistu kūtrumam minēja drošības žogus un pārējos šķēršļus. Šie šķēršļi esot bijuši par iemeslu, lai cīnītāji atmestu cerības nodot savu vēstījumu lielvaru vadītājiem. O, sancta simplicitas, neba kādam tur vajag vaigā redzēt Bušu, Blēru, Širaku un Vīķi-Freibergu! Viņiem vajag tikai masu saziņas līdzekļu uzmanību, un nav starpības, vai tas notiek kvartālu vai divus no Dailes teātra. Zinot, ka ārvalstu žurnālistu šajās dienās Rīgā ir daudz, varēja protestēt kaut Filharmonijas skvērā.

Jāteic, ka tieši to arī izmantoja vecenītes otrdien. Savukārt kopš nedēļas sākuma pensionārs Artis Aperjots protestēja pie viesnīcas «Latvija» pret viņa cilvēktiesību pārkāpumiem. Kā ziņoja LETA, A. Aperjots protestē, jo vairākkārt esot pārkāptas viņa cilvēktiesības - deviņdesmito gadu sākumā naudas maiņas dēļ zuduši naudas iekrājumi, pensionārs zaudējis naudu «Bankā Baltija», likvidēts arī viņa mazdārziņš.

Un, paskat tikai, kā šie divi protestēšanas gadījumi gūst milzīgu ievērību. Pretošanās akcijas, kas ikdienā neinteresētu nevienu, laikā, kad žurnālisti apkārt spieto un meklē kaut niecīgāko konfliktu, iegūst ziņas vērtību. Te gan jāpiebilst, ka šādām akcijām ir visai maza ietekme uz masu saziņas līdzekļu dienaskārtību. Taču no mūsu puses paldies, ka nepalika vienaldzīgi.

Lai arī kādus vārdus par notikušo stāstītu mēs un citi, ir vismaz viena negatīva tendence, ko līdz galam ir izveidojusi tieši NATO sapulce. Ja līdz laikam, kad sākās aktīva gatavošanās pasākumam masu saziņas līdzekļi dažkārt vēl meklēja sinonīmus barbarismam «samits» (vai «sammits», vai varbūt «sammmits»...), tad tagad šis svešķermenis, šķiet, ir ieņēmis vietu latviešu literārās valodas vārdnīcā. No valodas politikas viedokļa visnotaļ interesants piemērs, kā likt aizmirst tulkojumus, lokalizējumus un nozīmju piemērošanas.