par anonimitāti

Tīmeklis ar savu nosacītās anonimitātes piedāvājumu atdod atpakaļ cilvēkiem daļu socializēšanās procesu nozagtās brīvības. Jautājums tikai, kā lietotājs šo brīvību izmanto.

No ārzemēm šad un tad pienāk ziņas, ka dažu labu darbadevējs atlaidis viņa žurnāla rakstīšanas kaisles dēļ. Savā ziņā to iespējams uztvert par zīmi, ka šī brīvība kaut kā tiek izmantota. Piemēram, lai pasmīnētu par priekšniecību vai jel kā citādi aiz skatuves izrādītu nepakļaušanos noteikumiem, kas prasa bezierunu paklausību.

Protams, ir arī citi varianti, kad šķietamā anonimitāte rada visatļautības ilūziju. To spilgti var novērot interneta portālu komentāros – Tu taču zini, kā tur dažkārt notiek un par ko ļaudis šajās «neformālajās sarunās» spriež.

Par spīti tam, ka anonimitāte daudziem, arī kārtīgajiem, konstruktīvi rakstošajiem un domājošajiem ļaudīm nodrošina zināmu aizsardzību, domāju, ka aizvien vairāk arī pie mums būs tādu rakstītāju, kas savas domas paudīs, neslēpjoties un pat nemēģinot to darīt. Protams, šie visi nebūs «tīri» atklātības gadījumi, kad cilvēkam ir tīras acis, rokas un sirds, ir arī dažādi reklāmas un tirgvedības varianti, kas paredz žurnāla rakstīšanu lietot pārdošanas veicināšanai un personīgās vai firmas atpazīstamības vairošanai. Un vēl arī ir jaunās žurnālistikas pārstāvji, kas raksta nekomerciāli, bieži vien nekonvencionāli, bet ar savu vārdu, savu tēmu un stilu, tādējādi piesakot kaut kad nākotnē konkurences cīņu ar tradicionālajiem masu saziņas līdzekļiem. Un kā īpašs rakstītāju tips ir Jāzeps Baško, kas principiāli un ar lepnumu lieto savu īsto vārdu, tanī pašā laikā viņš raksta stilā, kāds parasti pa spēkam tikai anonimitāti glabājošajiem.

Vēl ir arī tādi, kuru vārdus daudzi zina (vai vismaz var uzzināt), lai gan viņi internetā ar īsto vārdu neparakstās. Tāds ir, piemēram, CooLynX, BlackHalt, pašdeletētais lupus, un citi, kas īpaši neslēpjas, taču ievēro interneta etiķeti, kas vairumā gadījumu paredz izvēlēties segvārdu.

Varētu jau teikt, ka cilvēks, kam nopietns sakāmais padomā un nopietns pamatojums tam visam, mierīgi var atmest šo muļķīgo slēpšanos, taču tas gandrīz kā ar iespējamu interešu konfliktu – konflikts ir iespējams, taču, ja nav pierādāms, ka tā ietekmē patiešām ir pieņemti neētiski lēmumi, ir iespējami dažādi spriedumi (nozieguma iespēja ne vienmēr nozīmē nozieguma īstenošanu). Un, ja nosacītā anonimitāte kādam ļauj ikdienā būt kaut mazliet patiesākam un mazāk slēpt domas, arī tas jau ir ieguvums publiskajai sfērai.