atbrīvošanās: kompensācija un atrunas

Modernā sieviešu kustība, iekarojot masu saziņas līdzekļus, ir parādījusi, ko skatītāji grib — seksa un brīvības apsolījumu, kā arī atklātas sarunas par to. Seriāls «Sekss un lielpilsēta» bija lielisks šīs jaunās ideoloģijas rezultāts — brīvas sievietes, kas izvēlas vīriešus un kurām nav saistoši (it kā) stereotipi, ka sievietei līdz 30 obligāti jābūt precētai un ka gadījuma dzimumsakari nav labi. Iedomas, ka tas varētu arī nebūt labi, feministiskā kultūra kompensē, norādot uz iespējām, kas sievietēm tiek sniegtas un iegūstamo līdzvērtību, pat pārākumu pār vīriešiem. Šīs feminisma pieejas kopējais uzdevums ir kompensēt cilvēku nespēju veidot ilgstošas un stabilas attiecības, jo tās netiek uzskatītas par jābūtību un standartu.

To, ka ļaudis bieži šķiras, mūsdienās interpretējam kā cilvēku tiesības uz daudzveidību un nepiesaistītību (ir modīgi arī pasludināt vīrieti par poligāmu dzīvnieku, kam nav jāpretojas apaugļošanas instinktiem). Eiropiešu izmiršanu cenšamies kompensēt ar imigrantu importēšanu. Imigrantiem līdzi nāk integrācijas, un tās problēmas cenšamies kompensēt ar sociāliem pabalstiem un asaru gāzi. Eiropas kultūras norieta sākumu mēs necenšamies kompensēt nekādi — reiz kāds dzīvesgudrs vīrs teica, ka Eiropas kultūra jau nezudīs, bet tikai kļūs mazliet tumšāka. Nākamās paaudzes to varēs pārbaudīt.

Viss, kas mums neizdodas, ir tikai blakusefekts, kam socioloģija un patērniecība meklē kompensāciju. Taču šie ieteikumi mūs vēl vairāk padarīs par «dieviem uz kruķiem», kā cilvēku savā laikā raksturoja Freids. Un tieši tāpēc, ka tie nedefinēs jaunu pienākumu, tiesību un tabu sistēmu, jo no tās mēs jūtamiesn jau izauguši un nevēlamies vairs ierobežot individuālās vēlmes. Taču, papētot sabiedrības struktūru pirms pāra gadsimtiem un salīzinot ar mūsdienām, šķiet, ka vajadzētu gan.

Spēja noturēt bikses kājās cilvēkiem ir iemācījusi savas fiziskās sajūtas sublimēt jūtās, taču laikmetā, kad dzimumaudzināšanu neveic vecāki, kompetenti izglītības darbinieki, un pat netiek lasītas nopietnas grāmatas, rodas priekšnoteikumi regresijai. Kad nopietnu avotu vietā mēs lasām «Cosmopolitan» seksa un tehniku vieglas uzvedības stāstus un «Delfu» sieviešu foruma padomus, tad rezultāts ir tāds, kāds tas ir. Taču vai gan kāds/kāda mācās no savām kļūdām? Nē, jo krāsainās lapas sola krāšņu dzīvi, kura nevar būt neīsta un nepatiesa, - pārlieku saldu dzīvi tā sola, lai mēs spētu atteikties.