uzmanības ekonomika

Daudz esam gatavi darīt, lai iegūtu kaut drusciņu uzmanības. Un neba velti — kā pagājušā gadsimta 70. gados norādīja amerikāņu pētnieks Herberts Saimons, mēs dzīvojam uzmanības ekonomikas laikmetā, kur informācijas ir tik daudz, ka vienīgais, kā pietrūkst, ir kāds, kas tanī visā iedziļinātos. Kāds, kas izlasītu avīzi, noskatītos filmu, izstaigātu dižveikalu, aplūkotu reklāmu, uzklausītu stāstu.

Sabiedrisko attiecību attīstība ir lielisks šīs ekonomikas piemērs. Mēs mūsu novērojumiem, vien nelielu daļu svarīgas informācijas sabiedrisko attiecību speciālisti sniedz tāpēc, ka pastāvētu informācijas vakuums un/vai viņus dzītu vēlme strādāt ar mērķa publikām, radot izpratni par lietu « patieso» virzību. Biežāk šie speciālisti vienkārši mēģina veidot publisko zināšanu bāzi, kas sastāv no viņiem pašiem izdevīgiem pieņēmumiem. Labi to var vērot politikā, kad, piemēram, politiskos cīniņus uzvarējušās partijas traktē sev izdevīgā veidā, un pēc pāra mēnešiem zaudējušo spēku skaidrojumu centieni izklausās nevis pēc «patiesības» stāstiem, bet gan prasta revizionisma. Sabiedriskās attiecības īstajā brīdī ne tikai spēja aizpildīt informācijas vakuumu, bet arī publiku ierobežotos uzmanības resursus novirzīt sev svarīgā jautājuma apcerei.

Internetā ir vēl vienkāršāk — tur uzmanības trūkums izpaužas jo spilgti. Savstarpēji nesaistītu cilvēku ordas ir gatavas dienām un naktī bez tiešas atlīdzības veidot interneta lapas, rakstīt tekstus un lasīt citu muļķības, lai tikai iegūtu kaut nedaudz uzmanības pīrāga. Darbu, par ko augstos līmeņos maksātu brangu naudu (programmēšana, tekstu rakstīšana, dizains), cilvēks ir gatavs darīt, pats vēl piemaksājot — ar laiku, miegu, naudu (piemēram, interneta resursu apmaksai). Un kāpēc tas viss? Lai kāds atnāktu, izlasītu, novērtētu. Tik ļoti, šķiet, ir samazinājusies homo sapiens computerius nepieciešamība pēc socializācijas.

Uzmanības ekonomikā no Tevis jau neprasa daudz — taču pašu svarīgāko, kas Tev ir, proti, pāris mirkļus uzmanības. Un, lai saņemtu šos mirkļus, ļaudis jau no laika gala ir bijuši gatavi ne tikai paši dāsni ziedot savu uzmanību, bet ķerties pie rīkles sev un citiem. Tas tāpēc, ka informācijas sabiedrībā, lai nenoslīktu informācijas straumē, tās atlasei ir jākļūst no dienas jo striktākai — Tev ir jāzina, ko Tev vajag un kas ir galvas piesārņošana. Visu nekad neizlasīsi, visu nekad neredzēsi, neuzzināsi, nesagrābsi. Tamdēļ rēķinies, ka apbēdināt nāksies ne tikai veiklus komersantus, bet arī vienkāršus cilvēkus Tev blakus, kas centās no visas sirds.