noplēšot cilvēka etiķeti

Nez, cik viegli ir cilvēkam pārvērsties par dzīvnieku? Bezpajumtnieki to var pastāstīt.

Dzīvojot izdzīvošanas režīmā, šķiet, tikai loģiski atmest dažādus neracionālus, pat traucējošus kultūras žņaugus. To, ka skūt bārdu un mazgāties nav obligāti, sapratīs ikviens, kam šādas greznības nav ikdienā pieejamas (un, atšķirībā no dzīvniekiem, cilvēkam pašnotīrīšanās mehānismi, ko lietot ārpus komunālajām ērtībām, nepiemīt). Taču zīmīgāk ir tas, cik ļoti klaiņojošs dzīvnieks līdzinās klaiņojošam cilvēkam arī citās sadzīves izpausmēs.

Kaķis ar saplosītu ausi, cilvēks ar zilu aci un praķim norautu piedurkni šo līdzību pasaka gana skaidri. Kāpēc vajadzīga karote un dakšiņa, ja nav galda un trauku? Kurš teica, ka piedzerties un gulēt stacijas tunelī ir neglīti? Vienīgais, ko šādā veidā nevaru noskaidrot – kas notiek ar morāli viņos. Etiķete? «Kas tad ir etiķete? Sabiedrībā noteiktas uzvedības un izturēšanās normas sauc par etiķeti. Tā sakņojas paražās, uzvedības kultūrā, tradīcijās, rituālos, audzināšanā,» pirms pāra gadiem rakstīja Dialogi.lv. Sabiedrība un kopiena var atšķirties no tās, ko par smalkām un atbilstošām uzskatām mēs, un, ja tā, ko gan var pārmest?

Vakar redzēju, kā vairāki ļaudis bariņā stāvēja, kaut ko apsprieda, un vienam uznāca klepus. Cilvēka kārtīgi paklepoja (roka mutei priekšā ir buržuāziska liekulība), tad drusku pavēma, taču pārējie uz to noskatījās, it kā šis cilvēks pirkstos virpinātu zelta «Parker» pildspalvu vai Nokia 8800.

Tā mēs visi piemērojamies. Pēc tādas klepus etīdes neizklepots paliek tikai viens jautājums – kas nosaka to, ka ir daži, kas no lielākās elles iznāk ārā tīri, un savukārt citi kļūst cilvēcīgo nokrata jau pirmajās purva brišanas dienās. Un ne jau par bezpajumtniekiem ir šis stāsts.