robotu mīlestība

Lai steidzīgajā laikmetā nebūtu jātērē laiks paužamās standarta domas atkārtošanai atkal un atkal, mobilie tālruņi piedāvā gatavus iespējamos sūtāmos tekstus. Iespējams, tie noder arī apstākļos, kad gribas kādam kaut ko aizsūtīt, bet nav, ko teikt.

Ņemsim par piemēru «Nokijas» sagataves. «Kavēju. Būšu plkst. [..]», «Esmu sapulcē. Piezvani man plkst. [..]», «Lūdzu, piezvani», «Paldies» — tādi mazi komunikācijas paraudziņi. Iedomājies, Tu vasaras vakarā sēdi uz palodzes un laiski vēro pagalmā notiekošo, tad izņem no kabatas tālruni un savai priekšniecei tāpat vien aizsūti ziņu, ka esi sapulcē. Kaut kā taču jāimitē vētraina darbība uzņēmuma un sabiedrības labad.

Citāds gadījums ir sagatave «Mīlu Tevi arī». Šis iepriekš definētais teikums parāda vietu, ko tehnoloģijas tiecas ieņemt mūsu dzīvē (korektāk būtu teikt — vietu, kuru mēs tām ierādām). «Es tevi mīlu» ir standarta frāze, kuras standartizētību ir atzinuši tehnoloģiju izstrādātāji un par kuras ikdienišķumu mums tehnoloģijas stāsta spilgāk nekā popkultūra.

Līdz šim, lai arī cik ļoti mīlestības tēma populārajā kultūrā bija noplicināta (cik nav sacerēts dziesmu par to, cik ļoti mīlu viņu un bez viņas dzīvot nevaru un ka mīlestība ir skaistākais uz pasaules, lai gan viņa mani atkal piekāsa, kuce), tās paušana joprojām palika cilvēku kontrolē. Tagad mīlestība ir iepriekš definēts, dotais lielums, ko izvēlēties saskarnē, un jo zīmīgāku šo soli padara tas, ka tehnoloģijām pēc definīcijas nevar būt pat tik izkropļota priekšstata par mīlestību, kāds ir vidusmēra romantisko filmu cienītājam starp cilvēkiem.

Savukārt no diskursa prakses viedokļa interesants ir «Nokijas» viedoklis, ka ir paredzēts atbildēt uz mīlestības verbālu izrādīšanu, taču vārdiņš «arī» traucē šo sagatavi uztvert kā aicinājumu uz paša iniciatīvu. Bet, protams, kamdēļ lai roboti iedomātos, ka viņiem jāatzīstas mīlestībā — viņi, ar A.I. elementiem apveltītas būtnes, var tikai reaģēt un mācīties no tā, kā ar tiem runā cilvēki vai citas mašīnas.