pievieno facebook

Novērtē rakstu: 12345Atzīme 0 no 0 balsīm

mosties.org

2006. gada 30. jūlijs 13:06

trešo personu reklāma

Rolšteina, Liepnieka un citu Stendzenieku pozitīvās domāšanas un politiķu apoloģijas kampaņas ir kļuvušas par aktualitāti nevis tāpēc, ka tādā veidā reklāmas un sabiedrisko attiecību speciālisti atraduši «eksploitus» politiskās reklāmas un aģitācijas likumu aktīs, bet tāpēc, ka šāda politiskās komunikācijas forma nozīmē ielaušanos masu saziņas līdzekļu un politikas slēgtajā ballītē.

Pozitīvi domājošajiem no juridiskās puses neko daudz nevar piesiet, taču par ētiku saprātīgi un argumentēti mūsu sabiedrībā runā reti kurš. Tas attiecas arī uz šo gadījumu, jo ētikas standarti ir vienīgās normas, kas ir pārkāptas. Ēriks Stendznenieks norāda uz savām tiesībām stāstīt, cik laba ir Helēna Demakova, par pamatojumu minot viņas nopelnus, kā arī rūpes par nākamo politiķu paaudzi.

«Mēs nonāksim pie tā, ka Latvijā vairs nebūs jauno politiķu paaudzes, jo kurš gan gribēs iet politikā ar labiem ideāliem, lai nākamajā dienā pēc vēlēšanām tevi pataisītu par noziedznieku,» intervijā LNT brīdināja Stendzenieks, un mēs šajā brīdī nevarētu būt vairāk pārsteigti. Lai reklāmas speciālists parāda kaut vienu Rietumu demokrātijas valsti, kurā būtu problēmas ar deputātu kandidātu sastādīšanu un valsti vadītgribētāju atrašanu! Cita lieta ir vēlētāji -- to skaits Rietumos kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem patiešām ir samazinājies, un viens no šī inertuma skaidrojumiem ir masu saziņas līdzekļu, īpaši televīzijas, ziņošanas loģika un saukļa labas ziņas ir sliktas ziņas» uzplaukums vizuālos dinamiskos tēlos.

Ja Stendzenieks gribētu darīt labu darbu, viņš priekšvēlēšanu laikā stāstītu nevis par labajiem politiķiem, bet gan par labo politiku. Šāda rīcība būtu ētiskāka un vairāk atbilstu cēlajam mērķim -- radīt pozitīvu skatu uz dzīvi. Viņš varētu analizēt situāciju, skaidrot tendences un stāstīt, cik labi, ka Latvijai ir šāds politikas kurss un kā mēs te visi taukos dzīvojam. Savukārt tagad -- pat ja viņam un domubiedriem no tiesas nekas slikts nav aiz ādas, mums nav pamata viņam ticēt. Kaspars Rolšteins pagājušajā žurnāla «Nedēļa» numurā pat atļāvās sacīt, ka, pozitīvās reklāmas pašlaik rāda tamdēļ, ka vasarā lētāks raidlaiks, savukārt tas, ka vasarā ir arī mazāk ļaužu, kas skatās šos brīnumus, viņu neuztrauc. Kāds šai vienaldzībai sakars ar Stendzenieka «partijas programmu» (kas līdzīga arī pārējiem) -- «turpmāko piecu gadu laikā mazināt negatīvo domu pārsvaru Latvijā»?

Tas būtu no vienas puses. No otras, avīzes gaudo par līdzvara jaukšanu, politiskās ziņošanas kompetencē iejaucoties neaicinātiem visiem (nu, ja, nauda par reklāmu rādīšanu jau avīzēm netiek).

Medijus pārņems vēlēšanās būt labiem, un citugad tie darīs tāpat kā snipi, liepnieki vai stendzenieki. Tie novilks debesis zemāk, lai intelekts liktos augstāks. Tie mērīs rekordus mikronos, lai šķistu lielāki. Tikšanu no rīta pāri slieksnim tie sauks par varoņdarbu. Sastrādātas eļļainas rokas uzdos par netikumu, kas pat naudu nevar aiztikt, jo atgādina par rūpēm un grūtu darbu. Caur avīzes lapu kā caur pasaku spoguli katrs nu varēs tikt brīnumzemē, kur neviena sirds netaps norūpēta vai skumdināta, bet tikai ielīksmota vien. Reportieri redzēs katrai ziņai laimīgu iznākumu. Komentētāji apjēgs, ka šī valsts turas, vienīgi pateicoties politiķu klusajiem, neafišētajiem pūliņiem. Žurnālistus nemaz nevajadzēs tādēļ sūtīt uz kādiem kursiem, jo daudzi no tiem reiz jau dzīvoja vienā avīžu brīnumzemē.

Tā domā Viktors Avotiņš, un viņa viedoklis daudz neatšķiras no Askolda Rodina uzskatiem. Tomēr šiem komentāriem pamatojumu laupa apstāklis, ka reklāma paliek reklāma. Vienīgā problēma, ka tās var būt vairāk nekā likumā atļauts, taču, kā redzam, masu saziņas līdzekļi, tāpat kā nereklamētie politiķi, ir kļuvuši tramīgi. Kāpēc gan? Tāpēc, ka masu saziņas līdzekļi un politika veido sabalansētu savstarpējās atkarības sistēmu (tās būtība: publicitāte apmaiņā pret informāciju), kuru jaunu spēlētāju iesaistīšanās destabilizē.

--

Kad trešo personu finansēto kampaņu problēma būs novērta (kaut kad pēc vēlēšanām), gatavosimies nākamajai -- interneta apgūšanai. Interesanti, cik ilgs laiks paies, kamēr reklāmas uzskaitveži «atklās» internetu un to, ka tas rada vēl vairāk problēmu?



— nııtŕø

 Raksturvārdi: , ,

Atsauces (trackbacks)

Ja Tevis uzrakstītā publikācijā ir saite uz šo rakstu un Tu vēlies, lai pie šī raksta parādītos saite uz Tavu publikāciju, šeit vari iegūt adresi, ko iekopēt trackback (ping) lauciņā, kas atrodams kontroles panelī pie Tava raksta.

Atsauces saite:



Meklēšana

Šī diena

  • Diāna, Dina, Dins
  • 1918. gada 24. februāris — Igaunijas Republikas dzimšanas diena

pēdējās atsauksmes

  • keip: Tas links vairs nedarbojas tādēļ lietojiet šo :) https://www.youtube.com/w atch?v=Z_oDMXi-Q…
  • agnese: sveiki es mekleju otru pusiti,mans nr 28928321zz atbildu uz sms zvaniet kuriem ir zz velam…
  • Antra: Viņš patiesībā ir lāga puika! Tāds sirsnīgs liekās …
  • niitro: Ilona, ja Tev būtu kāda nojausma par latviešu valodu, Tu zinātu, ar ko atšķiras jēdzieni “l…
  • Ilona: Beidziet muldēt. Es izrakņāju visas interneta dzīles un likumdošanu, kas nosaka, kā jārakst…
  • Edvīns: Tas rakstītājs ir totāls analfabēts.Nevienā zīmē nav noteikts auto stāvoklis,ir tikai novie…
  • Kaspars: interesanti, kurš gan atļautu celt to jauno fabriku, varu derēt, ka uzreiz tiktu vākti para…

rubrikas

izvēlēts raksts

Atvedām Tev sveicienus no brīnumu zemes Baltkrievijas un akmenī kaltās pilsētas Minskas. Dažu dienu skrējienā satikām gan baltkrievu un ārzemju studentus, gan opozicionārās Baltkrievijas Tautas frontes pārstāvjus, gan izpalīdzīgus miličus un omoniešus, gan birokrātiski totalitāras kopmītņu komandantes.

Ļeņins pie parlamenta ēkas, simts tūkstoši rubļu kabatā (kādi 25 lati), plakāti «60 лет великой победы» katra veikala skatlogā, drudžaini pilsētas uzkopšanas darbi, tīras platas ielas bez sastrēgumiem un bruģētas ietves, staļinisma laika arhitektūra lielās devās, īpašās pārdevējas un citi iespaidi. Sākotnējais iespaids, ka Baltkrievija ir vieta, kur ir saglabājies vēl kaut kas īsts, tika pārformēta par konstatējumu, ka šī vieta ir nereālāka nekā citas līdz šim redzētās. Pilsēta kā dzīvs muzejs, kas aicina pie sevis ar sirpjiem un āmuriem, Kirova un Marksa ielu, Centrālo bērnu parku un citiem atribūtiem, kas tik labi piestāv manai bērnībai. Dzīva pilsēta ar milzīgiem dzīvojamo māju kompleksiem un nedzīvu, monumentālisma elpu pašā viducī. Ko tādā var darīt? Kā tādā var dzīvot?

Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Baltkrievija: ziņojums par politisko situāciju »

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties internetā kopš 2002. gada

E-pasts: mosties-at-gmail-com

Spēks no Pivot, izmitina Process.lv

Famfamfam ikonas