praids — diagnoze sabiedrībai

Apstāklis, ka morāles un ģimenes vērtību aizstāvji par lielāko sabiedrības draudu uzskata seksuālo minoritāšu paceltās galvas, daudz ko liecina par mūsdienu sabiedrību. Tādējādi kļūst skaidrs, ka tradicionālo normu un vērtību apdraudējums nav citāda orientācija, bet gan sabiedrības nespēja saskatīt īstos draudus.

Viens no šķietami racionālajiem un bieži dzirdētajiem argumentiem, kas tiek lietots iestājoties pret praidu, ir norāde, ka nevienam nav jāstumj sava gulta uz ielas un jālielās ar aktivitātēm, kas notiek guļamistabā. Šo argumentu, lai slēptu vienkāršu naidu (kas ir iekodēts arī viņu logo), izmanto «Nopride». Viņi norāda uz praidiem rietumvalstu izpratnē, kas nav tikai gājiens ar plakātiņiem, bet gan pornogrāfijas demonstrācija. Lūk, elements, ar ko tiek asociēta (izvēlējusies asociēties?) mūsdienu geju kustība — ar pārlieku seksuālu apsēstību, seksuālās atribūtikas izrādīšanu, kā arī tradicionālajai (visbiežāk — maskulīnajai) seksualitātei neatbilstošu pašreprezentāciju.

Tieši šeit ir komunikācijas problēma: homoseksuālisti, kas sabiedrībā reti ir atšķirami no «pareizi» orientētajiem, kā vienīgo atšķirības zīmogu iemanto tieši šos kodus. Tiesa, to varētu saukt arī par apzinātu patības veidošanu, jo «pareizie» šādos seksuālos gājienos neiet, «pareizo» pornogrāfiju, kas tāpat ir populārās kultūras elements un vieglās formās sen jau pārkāpusi tikumības un nepieļaujmības robežu, mēs uzņemam ar gaisu, ar gandrīz ikvienu izklaidējošas un viegli uzrunājošas informācijas vilni, pat nepamanām un pieraduma dēļ pieņemam.

Tāpēc — mēs par vienlīdzību un draudzību, bet pret praidu kā pornogrāfijas importu. Par draudzību tāpēc, ka tradicionālo vērību aizstāvji un pārējie kaspari dimiteri aizmirst, ka seksualitāte ir krietni plašāks jēdziens nekā tikai sekss. Seksualitāte ir viens no instinktiem un arī sociālajiem dzinuļiem, kas motivē daudzas mūsu darbības — ne tikai nerādāmās, bet arī šķietami pašsaprotamās. Un tas, pret ko tauta protestē, ir nevis indivīds, kas klusiņām cieš no savas atšķirības, bet gan kustība, neredzēts, nesaprotams, nepierasts, alternatīvs dzīvesstils, neslēpšanās un vēlme, lai arī viņu seksualitāte tiktu atzīta. Tas, vai geju minoritātei ir jāsaņem vairākuma akcepts, ir cits stāsts, taču viens no demokrātijas principiem ir iespēja mazākuma viedoklim kļūt par vairākuma viedokli.

Taču pagaidām mums nav pat tādas demokrātijas izpratnes, lai varētu par viedokļiem runāt, jo «tauta» sestdien augstāk par vārdiem vērtēja mēslus, ar ko apmētāt «nepareizos». Tas ir kārtējais spriedums sabiedrības pārstāvjiem, kas nevis ies līdzīgos gājienos kā praidisti un rīkos savu aizskarto vērtību aizstāvības pasākumus vai izvēlēsies citu civilizētu runas formu, bet būs gatavi nolinčot visus «nepareizos».

Homoseksuālisti ir ērts grēkāzis šajā laikā, kad brūk tradicionālās vērtības, taču jaunās vēl nav izkristalizējušās. Izmantojot tiešu atsauci uz Bībeli, uz derību, kas lielākajai daļai tā saucamo kristiešu ir neinterpretējams un tādēļ nesaprasts stāsts, mēs rodam iespēju neredzēt svarīgākas problēmas sabiedrībā, ar kurām neesam spējuši tikt galā gadu simtiem ilgi. Neba nu daži geji un lesbieši apdraud ģimeni, bet gan dzērāji, sitēji, slaisti un bezatbildīgie vīri un sievas, kas nevalda pār savām emocionālajām un fiziskajām izpausmēm. Ne jau homoseksuālisms ir morāles normu pārkāpums, bet gan nivelēšana un izslēgšana, nepamatota pazemošana, fiziska un garīga iespaidošana un, pats galvenais, apzināta ļauna darīšana nešķirojot un sevi pazemojot.

Kaspari dimiteri un citi īsteni ticīgie ir salasījušies par Sodomu un Gomoru, bet ir aizmirsuši par mīlestību, par pagriezto otru vaigu un to, ka ne jau mēs esam tiesneši. Tās ir problēmas mūsu sabiedrībā, un homoseksuālisma kustība tās no tiesas ir atsegusi — tikai citādi, nekā norāda naida kustības avangards.