Pēcjāņi

Mēs dzīvojam ilūzijās, ka Līgo/Jāņu diena ir kāds pagrieziena punkts dabā. Īsākā nakte un garākā diena, papardes zieds, negulētas nakts svarīgums un tās hipotētiskā ietekme uz turpmākajām 356 dienām un dažām stundām, kā arī Jāņu dienas rīta rasas burvestības... Taču netici, tautieti, tās visas ir pasakas.

Tās ir muļķības ne jau tāpēc, ka te kāds justos tik varens, lai uzspiestu vienotu izpratni par transcendentāliem jautājumiem vai arī cilvēces progresa mīta dēļ uztaisītos gudrāks par senajiem latviešiem. Nē, tā nav, es ar cieņu izturos pret tradīcijām un citiem sklerozes māktās kolektīvās atmiņas arhīviem. Problēmu rada apstāklis, ka dzeršanas svētkiem būtībā nav tiešas atsauces uz saulgriežiem un ka vienkāršotā laika skaitīšana, noteiktus pasākumus ik gadus paredzot noteiktos datumos, mums ir sajaukusi galvu.

Viss, kas attiecas uz Jāņu tradīcijām (tām, kas ir nostāk no dzeršanas un rīšanas), ir saistīts ar vasaras saulgriežiem. Jāņi nav vasaras saulgrieži, Jāņi ir Jankas vārdadiena. Saulgrieži šogad bija 21. jūnijā, citos gados tie iekrīt citos datumos. Tieši saulgriežu rītā mute ir jāmazgā rasā, plikiem kā prātu izkūkojušiem jātešas tur, kur liek tautas gudrība un jāveic visas citas burvestības, ar kuru palīdzību var dabūt dažādus labumus. Savukārt naktij no 23. uz 24. jūniju ar to nekā kopēja nav, līdz ar to šos kalendāros Jāņus mēs varētu svinēt arī ziemassvētkos.

Un tāpēc, draugs -- Jāņu dienas rītā, kad tu iztuntuļojies no migas, raugies, kā saule aust un saki sev -- «Jā, es jūtu šīs maģiskās strāvas, kas plūst manī!», tas nozīmē vien to, ka Tev ir jāiet vēl pagulēt.

--

Divi pozitīvu emociju avoti svētkos: (1) būt skaidrā kopā ar dažiem tādiem pašiem, kad apkārt bars ļaužu ir pārdzesrtu jēgu un (2) sajust, kā pēc smagas intoksikācijas pamazām atsāk darboties iekšējie orgāni.