1. maijs 2006

Kas gan mūsdienās ir Pirmais maijs? Darba svētki, Starptautiskā Strādnieku solidaritātes diena? Laiks, kad mēs citādāk paskatāmies un novērtējam melnā darba darītājus? Beidz, tās visas ir blēņas, ko mūsdienās neviens vairs tā īsti nemēģina piesegt ar dāsniem žestiem, plašām demonstrācijām un skaļiem saukļiem. No senās proletariāta laikmeta godības pie mums ir palikusi vien sarkana diena kalenderī un pa nīkulīgam pasākumam, taču arī tas nav apredzēts strādniekiem – viņi tāpat šodien raujas veikalos, kafejnīcās, krogos, rūpnīcās, aptiekās, medicīnas centros, pasta ēkās un ogļraktuvēs. Viņi ir tie, kuru dēļ mēs šo dienu svinam, taču viņi nav tie, kas šos svētkus saņem.

Kas vairs ir strādnieku solidaritāte laikmetā, kad mēs tieši plēšamies, lai tiktu vairāk ekspluatēti un varētu saņemt vairāk naudas? Mums vajag nevis solidaritāti, bet naudu, lai nomaksātu kredītus un citus parādus, lai nopirktu jaunu mājas kinozāli un vecu BMW; lai aizsūtītu atvasi uz Banku augstskolu un lai cerētu uz pārtikušām vecumdienām. Patiesi, strādnieku solidaritāte bija nepieciešama industriālajā laikmetā, lai cīnītos par labākiem dzīves apstākļiem un īsāku darba laiku. Solidaritāte ir nepieciešama Raiņa fabrikas strādniecei, kas dzied:

Man rītu agri jāceļas,
Man saules nau tais istabās,
Tur putekļi, tur lampas kūp,
Tur lēni mana dzīve drūp,
Tur lēni, tā kā pulkstens sit,
Man velkas stundas sešpadsmit.

Solidaritāte ir nepieciešama tiem, ko koercīvā kārtā apspiež, taču tā ir tukša skaņa tiem, kas šajā mehānismā iesaistās labprāt. Tas ir iemesls, kāpēc marksisma teorētiķiem nebija taisnība, tas ir iemesls, kāpēc kapitālismam nav lemtas drīzas beigas – šo sistēmu mēs uzturam ar savu entuziasmu, jo tās atalgojuma sistēma ir efektīva, un tā dod cerības izaugsmei. Tomēr, lai arī šo iemeslu dēļ mēs strādājam labprāt, Darba svētki vienalga paliek tukša skaņa, jo šī raušanās nav saistāma ar entuziasmu tieši strādāšanas procesā, līdz ar to pelnīšana un mēģinājumi izsisties noved pie riebuma pret darbu, kas mūs izsūc. Atšķirībā no sociālistiskajām zemēm (cik nu to vairs ir palicis), darba kulta pie mums nav, tāpēc arī Darba svētki ir tikai tukša skaņa - nav tur ko svinēt.

Tāpēc Pirmo maiju mēs, visticamāk, pavadījām pie jūras, tirdzniecības centrā vai pie TV drauga, nevis domājām par apspiestajiem un tiem, kas šādus svētkus, iespējams, novērtētu, taču viņiem tā vietā ir jāstrādā – kā, piemēram, Indijas strādniekiem attēlos.