Ulbrokas kapi

Rīgā ir tik daudz kapu, bet autobusi brauc tikai uz Ulbrokas kapiem. Pat meklētājā ierakstot frāzi Ulbrokas kapi, pirmajā lappusē Tev piedāvās vien izvēlēties vien sabiedriskā transporta pakalpojumus uz turieni vai vienkārši bezkaislīgu informāciju, ka tāda vieta nudien pastāv. Tāpēc katru reizi, kad redzu pieturā apstājamies šādu numuru autobusu, pārņem vilinājums kāpt iekšā. Es nezinu, kas tur ir, iespējams, ka vēl viens no pasaules galiem — papildus diviem citiem līdz šim atklātajiem.

Varētu jau aizbraukt un noskaidrot, kas dzīvo Ulbrokas kapos. Vai nu tur apglabāti daudzi cilvēki, vai arī tā vienkārši, pārpratuma dēļ sauc apdzīvotu vietu, jo citādi taču uz turieni nekursētu sabiedriskais transports. Varētu no rīta brīvdienā, kad citi dodas uz «Lido», dižveiklaliem, vai vienkārši velta visu dienu gulēšanai un abstinences mazināšanai pēc kārtējās grūtās nedēļas.

Varētu iesēsties autobusā un aizbraukt uz kapiem, kur man neviens neguļ un kur es nevienu nepazīstu. Varētu pēc darba, tumsā, noķerot vienu no pēdējiem autobusiem, aizbraukt bez domas: uz kurieni, pēc kā un, pats galvenais, kā tikt atpakaļ. Jo atpakaļ varbūt nemaz nevajag. No kapiem nav ko iet prom. Arī kapis plaukst lapas un jo dienas top jo gaišāks. «Izkāpšana tikai, uzrādot miršanas apliecību,» senatnē rakstīja hope.less.

Bet laikam nebraukšu uz Ulbrokas kapiem. Atstāšu kādu maršrutu, kas būs aktuāls allaž, gluži tāpat kā 72. numurs tālruņa telefonu grāmatā, gluži tāpat kā debesis vai elle dzīves laikā.