masveida pietiekamība

Masu komunikācija pārstāv pati sevi, tā bieži vien ir pašpietiekama -- protams, gadījumos, kad tā nedomā par savu politisko kapitālu, procesu ietekmēšanu sev vēlamajā virzienā, vai arī necenšas izdabāt auditorijai. Taču, tā kā reti kurš izdevums Latvijā pietiekami detalizēti zina, kas ir tā auditorija, un ko tā vēlas, bieži vien ziņojums ir paredzēts nevis auditorijai, bet gan lai būtu -- un tā ir tā pate pašpietiekamība.

Iedomājies situāciju -- Tev piezvana korespondents no žurnāla «Porncorn» un aicina uz interviju. Ja vien Tev zvaigžņu slimība nav tādā stadijā, lai domātu, ka publicitātes un uzmanības ir par daudz (vai arī, ka nav par daudz, bet vienkārši gribas izrādīties), Tu piekritīsi tāpēc, ka iemesls «intervija žurnālam» šķitīs pietiekams. Lai gan -- kāda ir starpība, vai intervija būs nodrukāta žurnālā «Porncorn», vai arī kasetes lentas mudžeklis, kurā ierakstīts Tavs teiktais, vienkārši rotās korespondenta dzīvokli? Taču «intervija žurnālam» mums lielākajā gadījumā liksies pietiekams iemesls, lai tiktos ar svešu cilvēku un runātu par visu, ko vien viņš jautās -- savukārt, ja svešais cilvēks gribēs ar Tevi runāt tā, ka neviens cits to beigās nelasīs un nedzirdēs, Tu visticamāk atteiksies.

Bet iedomāsimies mazliet citādu mijiedarbību. Piezvana Tev korespondents un saka: gribu tevi intervēt. Tu atbildi: «Kamdēļ gan?» Tev paskaidro: «Publicēšu to žurnālā!» Un Tu atkal: «Kamdēļ gan?» Šajā mirklī korespondentam vajadzētu samulst, jo pēc noteikumiem Tevis iesaistīšana masu komunikācijas saturā ir pietiekams attaisnojums uzmanības izrādīšanai. Un, ja korespondents sāktu stostīties un teikt, ka lasītāji, redz, gribot zināt, tēma ir svarīga un tā, Tu varētu vien pasmīnēt un vēlēt, lai viņš veic publiskā viedokļa aptauju un bez drošticamiem rezultātiem atpakaļ nenāk. Un, kad viņš atnāks (visdrīzāk jau neatnāks), Tu varēsi atbildēt, ka Tev nospļauties par publisko viedokli. Šaubos, vai šāda Tava attieksme masu komunikācijas kareivim būs saprotama.