pievieno facebook

Novērtē rakstu: 12345Atzīme 0 no 0 balsīm

mosties.org

2006. gada 30. marts 16:15

žurnāls «Dadzis»

Mūsu neveselīgā interese par masu komunikāciju noveda pie tā, ka vajadzēja beidzot iepazīties ar reanimēto sava laika humora un satīras ikonu — žurnālu «Dadzis». Kopējais iespaids — tik tiešām, sava laika ikona, taču tas nav šis laiks.

Pieturēšanos pie ziedu laiku — pirms 20 un 30 gadiem bijušā — vizuālā risinājuma, rubrikām, tematikas un stilistikas pirmajā brīdī varētu nozīmēt arī ziedu laiku statusu un publikas atsaucību. Diez vai to kāds pārbaudīs, taču, kad pērnā gada nogalē pēc daudzajiem klusēšanas gadiem iznāca pirmais «Dadža» numurs, paklīda baumas, ka viss metiens esot izķerts. Par nākamajiem numuriem mums tādu ziņu nav, taču izdevuma esamība preses tirdzniecības vietās nozīmē, ka izdevēji — SIA «Humora institūts» ilūzijas vēl krūmos mest nedomā.

Pēc idejas jau vēl nevajadzētu arī — «Dadža» atdzimšanas fakts, iespējams, ir krietni vērtīgāks fakts nekā atdzimušā «Daža» saturs. Turklāt — tā kā žurnāla saturs, salīdzinot ar manas jaunības laikiem, īpaši mainījies nav, iespējams, tas ir tikpat liels pluss kā seno laiku vāka noformējums, rubriku nosaukumi un viss pārējais.

Un tā, kas mums te ir — 933. numuram uz vāka jaunuve ar kailām krūtīm un viņas vīrs pie skapja, no kurienes uz viņu raugās jaunuves vīra klons, tikai bez drānām. Padomju laika folkloristikā aktualitāte — kur gan pēdējos gados kaut kas tāds vēl ir atveidots? Pēdējais vāks — politiskā karikatūra ar Aleksandra Lukašenko kuģi, kas brauc tieši ūdenskritumā. Atkal padomju gadu stilistikas atkārtošana, tikai tais laikos uz pēdējā vāka parasti bija onkulis Sems un citi imperiālisti. Otrā lapā — sadzīviskās problēmas bez redakcijas atbildes. Jā, atceros, tādas bija arī agrāk, bet ko tām tur vajag? Ne smieklīga problēma, ne vispār kāda, nerunājot par smieklīgumu, atbilde. Padomju laikos publikācija presē nozīmēja prasību atbildīgām institūcijām rīkoties — pat ja tas bija tāds jokupēteru izdevums kā «Dadzis». Tagad pat pēc nopietnām masu saziņas līdzekļos izskanējušām apsūdzībām aizdomās turētie un problēmu autori drīkst nereaģēt.

Tad vēl diletantiska un klišeju piebāzta komentēšana par to, kā politiķi nepilda solījumus, tāpēc ir tik labi pateikt — Tev mugura balta, april, april! Vēl šādi tādi pastāstiņi, nesmieklīgas anekdotes, pat radio SWH «BB Brokastu» humora arhīvu kripatiņas. Lieki piebilst, tieši šī rubrika spēja izraisīt kaut nelielu smaidu sejā. Taču kopumā — vecā gvarde raksta pa vecam, nejautājot, kam tas vairs ir vajadzīgs.

Iespējams, ka vajadzīgs ir pats «Dadzis» — taču ar atbilstošu saturu. Galu galā, neaizmirsīsim, ka padomju laikā šis žurnāls tāpat kā visi pārējie masu komunikācijas līdzekļi un kanāli pildīja politisku lomu. «Dadzis» šo to varēja pateikt brīvāk, jo ākstu taču nesit. Šo to brīvāk varēja pateikt arī kultūras izdevumi — pie mums «Literatūra un Māksla», Maskavā «Literaturnaja Gazeta» un citi. Zūdot totālai masu komunikācijas kontrolei, pazuda arī šo izdevumu niša, jo visu taču varēja teikt atklāti. Taču — kur meklēt jaunu? Ko nu vairs stāstīt? PAr ko pasmieties? Kurš atradīs jaunu? «Humora institūts»? Pagaidām izskatās, ka diez vai. Ja «Dadzis» sevi vēlētos parādīt kā latviešu humora izjūtas flagmani, tad lasītājam no malas būtu jāsecina, ka humora izjūta mums ir visai aptuvena, un par situācijas uzlabošanos liecinātu vien «Dadža» žēlabu pilns bankrots pēc aptuveni gada (tas ir kritiskais jauna izdevuma laikposms, kurā izvērtēt plusus, mīnusus, iespējas noturēties tirgū, auditorijas piesaistīšanas veiksmes vai neveiksmes un visu pārējo, kas piederas pie SWOT).

Gala spriedums: slikti. Ikdienas pastaiga internetā spēj nodrošināt vairāk jautrības nekā divas reizes mēnesī iznākošs žurnāls ar neadekvāti augstu cenu — 75 santīmi. Ar reklāmlaukumu tirdzniecību gan viņiem slikti gājis, bet tā nav mūsu problēma, ka viņi to nevar sagādāt. Galu galā, reklāmdevēji apmaksā lielāko daļu redakciju tēriņu.



— nııtŕø

 Raksturvārdi: ,

Atsauces (trackbacks)

Ja Tevis uzrakstītā publikācijā ir saite uz šo rakstu un Tu vēlies, lai pie šī raksta parādītos saite uz Tavu publikāciju, šeit vari iegūt adresi, ko iekopēt trackback (ping) lauciņā, kas atrodams kontroles panelī pie Tava raksta.

Atsauces saite:



Meklēšana

Šī diena

  • Severīns, Urzula

pēdējās atsauksmes

  • keip: Tas links vairs nedarbojas tādēļ lietojiet šo :) https://www.youtube.com/w atch?v=Z_oDMXi-Q…
  • agnese: sveiki es mekleju otru pusiti,mans nr 28928321zz atbildu uz sms zvaniet kuriem ir zz velam…
  • Antra: Viņš patiesībā ir lāga puika! Tāds sirsnīgs liekās …
  • niitro: Ilona, ja Tev būtu kāda nojausma par latviešu valodu, Tu zinātu, ar ko atšķiras jēdzieni “l…
  • Ilona: Beidziet muldēt. Es izrakņāju visas interneta dzīles un likumdošanu, kas nosaka, kā jārakst…
  • Edvīns: Tas rakstītājs ir totāls analfabēts.Nevienā zīmē nav noteikts auto stāvoklis,ir tikai novie…
  • Kaspars: interesanti, kurš gan atļautu celt to jauno fabriku, varu derēt, ka uzreiz tiktu vākti para…

rubrikas

izvēlēts raksts

Žurnāla «Māksla Plus» jaunajā numurā uz vāka ir redzama Vaira Vīķe Freiberga ar pašapmierināta zombija skatienu. Savukārt nākamās lapās — saruna ar viņu par kultūru.

Viņa ar Laimu Muktupāvelu runā par plašiem vispārīgiem jautājumiem, līdz intervijas beigās L. Muktupāvela pavaicā: «Jūs esat iegādājusies māju Kurzemē. Kā jūsu kaimiņi jūt, ka nu viņiem ir kulturāla, diža kaimiņiene?» Glumi pielienošais jautājums ir vislabākais visā intervijā, bet diemžēl VVF neuzķeras un diplomātiski atbild: «Nedomāju, ka viņi tādās kategorijās domātu. Attieksme ir kā cilvēkam ar cilvēku. [..]»

Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu sabiedrība un dabiskums »

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties internetā kopš 2002. gada

E-pasts: mosties-at-gmail-com

Spēks no Pivot, izmitina Process.lv

Famfamfam ikonas