e-pārvalde

Par Latvijas valsts vēlmi ierīkot e-pārvaldi kā zils horizonts atgādina e-pārvaldes interneta lapa. Taču būtībā šī lapa stāsta par to, cik ļoti mums ir tālu līdz e-pārvaldei un ka efektīva, cilvēka ikdienu uzlabojuša informācijas vadības sistēma ir kaut kas neaptverami grūti sasniedzams. Palasi vien, kas ir e-pārvalde, un Tev sāks šķist, ka tas ir kāds pūķis, ar ko jācīnās vēl ilgi. Ilgi – bet mums taču ir alternatīva.

Tagad iedomāsimies projektu «draugiem.lv», kur būtu reģistrējusies ne tikai trešā līdz ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju, bet arī ministru prezidents, deputāti, mācībspēki un citi priekšnieki. Tādā gadījumā internets mums parādītu savas iespējas informācijas laikmetā – tiešā demokrātija, samazināta varas hierarhija, ātra saziņa, atgriezeniskā saite, lieli informācijas apjomi.

«Draugiem.lv» pārdēvējot par «tautai.lv» un ar nelielām totalitārisma metodēm iesaistot visus iedzīvotāju reģistrā esošos cilvēkus, šo projektu padarītu par e-Latvijas kodolu. Skaidrs, ka «graugos» miljoni ir iegultīti krietni mazāk nekā valsts e-projektā, savukārt efekts ir nepārprotami lielāks.

Tas, protams, ja mēs pieveram acis, ka šāda piespiedu reģistrācija nozīmētu kontroles un novērošanas pieaugumu ne tikai valsts, bet arī savstarpējo attiecību līmenī (bet vai tad tas nav tas, ko Tu vēlies?). Padomju laikos katrs, kas samaksāja dažas kapiekas lielu naudiņu, varēja izziņu birojā uzzināt konkrēta cilvēka adresi, telefonu un citu sensitīvu/konfidenciālu informāciju. Nerunāsim nemaz par to, ka Valsts Drošības komitejas rīcībā esošā informācija bija vēl nesalīdzināmi plašāka. Demokrātija šajā ziņā, lai cik paradoksāli tas arī neizklausītos, nozīmē informācijas plūsmas un brīvības ierobežojumu, paredzot stingrāku autorizāciju un kontroli. Un tikai individuālas izvēles kārtā cilvēki izvēlas būt visiem sasniedzami, publicējot savus vārdus, adreses, tālruņa numurus, cita veida datus vai tikai identitātes publiskā sistēmā.

Tāpat antiutopijas vārdā pievērsim acis uz to, ka interneta demokrātija vismaz pagaidām vēl nenozīmē demokrātijas pieaugumu. Ne visi var, spēj un grib rīkoties ar informācijas tehnoloģijām, cilvēku spējas atlasīt un apstrādāt informāciju ir atšķirīgas un, pats galvenais, ļoti ierobežotas. Vēl vairāk ierobežotas ir viņu vēlmes pēc šīs informācijas, viņu griba iesaistīties, patstāvīgi meklēt un risināt savas problēmas, ko e-pārvaldes galīgajā, utopiskajā versijā varētu darīt pa taisno, neizmantojot nekādus apkārtceļus un auklētājus. Iniciatīva, tiešs savienojums, skaidrs problēmas izklāsts, zibenīga reakcija. Izklausās labi? Varbūt, bet cilvēku uzvarēs slinkums. Tā teikt, cilvēka faktors ir ikvienas sistēmas vājā vieta. Ne Kalvītis un viņa vēstuļu lasītāju komanda uz visām vēstulēm atbildēs, ne cilvēki gribēs paši visu nokārtot un skaidrot. Haoss, kam nebūs gala. Taču tas neliedz mēģināt.