ēnu diena

Visu cieņu lestat, kas ēnu dienā izvēlējās aiziet uz psihiatrisko dziednīcu. Patika domu gājiens, jo izvēļu skaits taču ir teju bezgalīgs, taču izdarīto izvēļu — krietni mazāk.

February 22nd, 2006 08:17 pm

.starp Tvaika un Aptiekas ielām.

Man patika. Man patika gan atmosfēra, kas tur valdīja no ārstu puses skatoties, gan cilvēku analizēšanas process, gan tie cilvēki, kas tur nonāca un par kuriem tika runāts. Un Anita Apsīte tiešām ir ļoti atsaucīga un draudzīga.

Mani netraumēja tas, ka tie cilvēki dzīvo savā pasaulē un nepilnīgi izprot notiekošo. Protams, džeks, kurš runāja diezgan izvairīgi visticamāk, pateicoties balsīm savā galvā, kuras viņam neļauj par sevi runāt un, kura kustībām sekoja līdzi kāds, ko varētu nodēvēt par apsargu, gan nedaudz izbiedēja ar to, ka nav pilnībā iespējams zināt, ko viņš darīs nākamo, jo balsis var pateikt jebko.

Vēl es pacientu vidū satiku nosacīti sev pazīstamu meiteni, kuru iepriekš dažas reizes biju saticis stacijā un pārmijis dažus vārdus. «Balta lapa» — tā viņu dēvē panku vidū, ar kuriem viņa tusē kopā. Un tur viņa bija nonākusi tādēļ, ka netīšām uzgāza sev vārošu ūdeni, dejojot virtuvē, ietērpusies vairākās kleitās, ziemas cepurēs un ar apakšbiksēm uz galvas pie mūzikas, par kuru domas vien viņai izsauca asaras «aiz prieka», radot, ja nemaldos to, ko dēvē par sardoniskiem smiekliem.

Nu ja, tagad es pazīstu cilvēku, kuram piezvanīt un ar kura palīdzību varu mēģināt sarunāt kādu sarunu ar kādu garīgi slimo un vispār uzzināt vairāk par psihiatriju. Ideāli.