Amerika

Dažkārt pat nepamanām, kā vēsture atkārtojas. Tajos senajos laikos, kad Latvija bija okupēta, mēs cerīgi klausījāmies «Amerikas balsi» un lūkojāmies uz Rietumiem pēc glābiņa, lai gan oficiālajā līmenī totalitārās sistēmas kontrolētie masu saziņas līdzekļi vienā laidā stāstīja par amerikāņu nelietībām un nekonstruktīvismu pret mūsējo ierosmēm un labo gribu. Tas nedarbojās, un 80. gados, kad kontakti ar Rietumiem paplašinājās, vajadzēja tikai uzvilt t-kreklu ar ASV karogu un «Levi’s» džīnas, un Tu biji pirmais visā ciemā. Amerika — varenības, brīnumu, brīvības, pretošanās (sic!) simbols.

Tagad mēs nicinām ASV karu Irākā, it kā nebūtu bijis Vjetnamas, Afganistānas un Persijas līča kara, tagad mēs īgņojamies, ka Džordža Buša vizītes dēļ Rīga tiek evakuēta, tagad tie, kas atļaujas uzvilkt krekliņu ar uzrakstu, «Operation Iraqi Freedom» saprotamu iemeslu dēļ tiek uzskatīti vai nu par naivuļiem, liekuļiem vai slepkavošanas atbalstītājiem (Atbilstošāks sauklis uz krekliņa būtu ik dienas ziņu aģentūru lentās lasāmais A Look at U.S. Military Deaths in Iraq), savukārt ASV karoga krāsu izmantošana apģērbā, lai gan joprojām ir uzskatāma par popkultūras neatņemamu sastāvdaļu, tomēr vairāk asociējas ar «re, kādu prikidu es dabūju!» nevis ar «God Bless America».

Mums vairs nepatīk ASV dominēšana pasaulē, jo mums no tā nekāda labuma nav un nekādu ar šādu dominēšanu piepildāmu cerību nav. Mēs skatāmies kritiskāk ne tikai tāpēc, ka atbildam uz ASV pasaules soģa un policista lomu, bet arī tāpēc, ka zinām — «eh, mēs gan nekad tā nevarēsim». Iespējams, tās atkal ir cerīguma un sava stāvokļa apjautas izpausmes. Tagad ASV atkal ir citā pusē — tajā, kur mēs vairs negribam būt. Ironiskā kārtā var teikt — beidzot esam noticējuši tam, ko mums stāstīja pirms gadiem 20 un senāk.