mūsu lepnums

Nesaki -- mēs esam kļuvuši tik auksti, ka vērtības vairs nav nekam. Nesaki, ka cilvēks nav nekāda vērtība. Arī vērtību pārvērtēšanas laikā cilvēks ir un paliek vērtība, cilvēks ir visu lietu mērs. Tiesa, miris cilvēks ir vērtīgāks, tas gan.

Cilvēks ir vērtīgs mirstot, un tad masu saziņas līdzekļi Tev par viņu pastāsta. Ja cilvēks bijis izcils, viņa darbi runās aizgājēja vietā, savukārt, ja cilvēks nav paspējis izpelnīties ievērību, nekrologu viņam var sacerēt vienīgi vardarbība, vardarbīga nomiršana vai citu nonāvēšana. Pietiek 17 cilvēkiem iet bojā autobusa un vilciena sadursmē Krievijā, vajadzīgi tikai septiņi ogļrači, kas iet bojā sprādzienā ogļu raktuvēs Rumānijā, vajag pavisam maz, lai tās uzreiz būtu svarīgas ziņas, par ko visiem jāzina. Paradoksāli, taču šajā gadījumā lielāks cinisms no masu komunikācijas puses ir nevis paklusēt un neziņot, bet gan piekārt breaking news birku. Jo cilvēks -- tā ir vērtība. Skaitām bojāgājušos, kraujam kaudzēs un joprojām mēģinām šokēt un ieinteresēt. Neskaitot pornogrāfiju, nekas cits to panākt vairs nespēj.

Un tad ir jājautā -- vai tas, ka mēs ikdienas masu komunikācijā šādi pielūdzam nāvi, nav pašiznīcināšanās griba? Varbūt tā vienkārši ir vēlme bēgt no nākotnes, jo to, ka pasaulē līdz 2050. gadam būs 9 miljardi, mēs apzināmies gana labi. Taču to, ka daļa no mums un viņiem arī mirst, vēlamies dzirdēt no citiem. Tiesa, šī teorija kritiku neiztur, jo kārtīgs latvietis arī bez Pakistānas zemestrīces, ikdienišķajām nāves ziņām no Irākas, Rumānijas, Vācijas, Ķīnas, Japānas un Krievijas tāpat zina, ka mēs izmirstam.

Taču -- nāve ir mazāk acīmredzama nekā dzimšana. Dzimt un pārmantot mums liek instinkts, savukārt gribu mirt iemāca dzīve.