ticēšana

Un tomēr — mēs taču gribam, lai mūs māna. Ne tikai pirmajā aprīlī, bet arī citās dienās, jo tā esam vienojušies. Vien jautājums — kāpēc nevarētu vienoties par mānīšanos vēl biežāk.

Iedomājies, atbrauc uz Latviju šarlatāns viltvārdis, it kā «īstais» ziemassvētku vecītis no Lapzemes. Viņu rāda televīzijā, viņam ļauj runāt, un tikai varbūt kāds sīkais, kas nezina, ka šie visi ir meli, uzdrošinātos viņam noraut bārdu. Taču mēs, pārējie, viņa īstumu neapstrīdam, jo zinām — tāds ir šī somu onkulīša darbs, tēlot ziemassvētku vecīti, visā nopietnībā mēģinot apkāst visu pasauli. Un tie, kas zina, ka viņš to grib, notic.

Padomā tikai, ko var paveikt, ja spēlējas. Padomā tikai, cik lieli panākumi gaida tos, kas, paziņojot, ka spēlējas, tanī pašā laikā rīkojas tā, it kā tas viss būtu pa īstam. Galu galā, vēlēšanas taču ir izrāde, kur partiju vienāduma dēļ uzvar tas, kas labāk māk rīkoties ar tēliem, lasi — kurš labāk Tevi iesaista spēlē. Grāvēji, ko rāda kinoteātros, ir spēle, bet, ja filmu veidotājiem palaimējas spēli izveidot tādu, lai Tu tajā iesaisties, viņi nopelna naudu. Televīziju Tu skaties tāpēc, ka tā aizrauj, tā visu parāda «īstu», tur pasaule ir «īstāka» nekā laikrakstu lapās vai pa radio. Tanī pašā laikā Tu zini, ka terora akti Tevi vēl neskars, Īrijas prāmja nemieri notiek tikai Tavas izklaidēšanas dēļ, savukārt Džordžs Bušs jau ir izklaide pats par sevi.

Tāpēc — vienosimies, ka šī ir spēle. Mēs tēlojam gudrajos, kas Tev šo visu stāsta, Tu piekrīti, māj ar galvu un lasi. Tanī pašā laikā Tu zini, ka šis viss uz Tevi attiecas tikai tik daudz, cik izklaidē, Tu tam visam notici tikai tik tālu, kamēr tas nekļūst nopietni. Jo ziemassvētku vecītis taču nav nopietns — galvenais, ka viņš atnes dāvanas un apmierina mūsu vēlmi pēc sajūtas, ka esam īpaši un ka šķietamība — mums kaut kas pienākas — vismaz vienreiz gadā šķiet tik īsta. Un tas nekas, ka Lapzemes melis neko taustāmu neatveda. Gan atvedīs kāds viņa bandas dalībnieks. Ja ne šogad, bet kaut kad noteikti.