par nāves sodu

Šīs arhetipiskās bailes no ļaunākā, kas vien var notikt. Filmu kadri ar nonākšanu brutālā cietumā, dzīvie tēli ar elektrisko krēslu, pakāršanu, nošaušanu. Tie taču visi ir cilvēki, un dažkārt filmas autori vēlas, lai tu iejustos šo cilvēku, šo cietēju vietā vietā.

Un tu iejūties. Tu iztēlojies sevi tanī situācijā, labi apzinoties, ka neesi darījis neko tādu, lai tevi nogalinātu vai ievietotu šajā civilizācijas radītājā, bet necivilizētajā recidīvistu kopienā, kur eksistē tikai doma par tikšanu ārā, cietumnieka sapnis par brīvību, bailes no sadursmēm un vardarbības, kā arī nāves tuvuma apziņa. Tas viss ir tik reāli, taču tas nekad nav reālāk par sapni, kura laikā tu labi iejūties savas neapziņas piespēlētajā lomā, nemitējoties jautāt - bet kā, es man taču te nav jābūt... Bet kā, es jau to esmu izdzīvojis... Bet kā, kāpēc un kad es šeit nokļuvu?

Un tad tu saproti, ka nāvessods un ieslodzījums ir vairāk paredzēts nevis ieslodzītajiem un uz nāvi notiesātajiem, bet gan tiem, kas vēl ārpusē, kas vēl elpo un cīnās pēc citiem noteiktumiem, kas vēl dzīvo starp līdzīgajiem, kuri tomēr ir krietni atšķirīgi (lai gan arī cietumnieki nav vienādi). Kultūra tev pastāsta sabiedrības normas. Tu neesi lasījis krimināllikumu, bet zini, kā nodzīvot mūžu, nenonākot cietumā un kā netapt pakārtam vai legāli noindētam. Jo tev ir bail. Jo tu ne tikai nejustos labi, dzīvojot ar tādu antisocialitāti rokās, bet vairāk par reālo situāciju ar dzīvības laupīšanu tu apzinies nepatīkamo sajūtu, nonākot valsts represīvā aparāta tumšākajā nostūrī. Nenovēlu tev jebkad jautāt: kā? par ko? kāpēc? Jo vairāk tāpēc, ka tu zini, par ko.