mūsdienu revolūcija

Mēs zinām Rožu (Samta) revolūciju, Oranžo revolūciju, Dziesmoto revolūciju un gan jau, ka vēl kādu. Tas ir veids, kā mūsdienās ar protesta palīdzību mainīt valsts politisko eliti. Opozīcija sauc, rietumu demokrātija pa pirkststarpām lien iekšā, tauta pieprasa un valdošā vara bēg. Un uz nevienu — gandrīz nevienu — nešauj. Ideālais mūsdienu revolucionārais modelis, kas jau ir kļuvis par paraugu politiskajiem revolucionāriem civilizētajā pasaulē. Lai ko Tu nēsātu uz sava krekliņa, Če Gevara vairs nav modē, un var būt, ka tā ir arī labāk.

Rozes, samts, dziesmas. Vai varētu būt, ka tas raksturo rietumu sabiedrības ceļu no barbariskām cīņas metodēm uz rafinētākām ietekmēšanas formām? Iespējams. Vēl iespējams, ka mūsdienu piedāvātā daudzveidība dīvainā kārtā manifestējas maigā vienveidībā (man kā masu komunikācijas speciālistam noteikti vajadzēja pateikt «dīvainā kārtā»). Brutālo tēviņu laiks ir pagājis, arī Holivudas grāvēji vairs nerada jaunus cietos riekstus un Rembo.

Tanī pašā laikā būtu aplami teikt, ka sabiedrība ir kļuvusi mazāk vardarbīga. Iespējams, ka televīzija darbojas kā vardarbīgo tieksmju novadītājs, spējams, pārāk daudz mūsos ir noguruma un apātijas, lai ņemtu ieroci un izietu ielās. Taču vardarbība no tā nemazinās. Vardarbība sabiedrībā cirkulē aizvien intensīvāk, jo civilizētās sabiedrības normām atbilstoša dzīvošana aizvien vairāk ierobežo sabiedrības marginālās grupas. To patlaban var vērot Francijā, kur musulmaņi, kas Francijā mīt trešajā paaudzē, vēlas kļūt par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem, taču pastāvošā kārtība — lomu sadalījums, lai būtu kārtība, un zinātu, kurš te ir saimnieks — jaunos un aktīvos vairs neapmierina. Un tur vairs nav nekāda Samta revolūcija, tur ir tikai viens ceļš — uz Bastīliju.