pievieno facebook

Novērtē rakstu: 12345Atzīme 0 no 0 balsīm

mosties.org

2005. gada 14. oktobris 18:27

Karostas cietuma spēles

Iesim atpakaļ pie dabas, teica mūsdienu cilvēks un, iebraucis ar mašīnu kāpās, ieslēdza CD atskaņotāju. Paspēlēsimies, teica cits mūsdienu cilvēks, un devās uz Karostas cietumu.

Nereti dabasbērni, vēloties pasvītrot savu pozitīvo atšķirību no citiem, stāsta par vispārējo sabiedrības saslimšanu (ne vienmēr ir skaidra diagonoze, ar ko tieši) un to, ka no tā visa vajag tikt projām. No pilsētas netīrumiem, no ķimikālijām, mūsdienu sabiedrības prasībām un negatīvajām īpašībām, kas iespraucas katrā mūsdienu cilvēka šūnā, tā, ka to esamību nemaz nevar kontrolēt. Jā, un vēl piedevām viņš domā, ka masu saziņas līdzekļi melo.

Meklējošais cilvēks grib atgriezties tur, kur nekad nav bijis. Viņš, lai gan uz brīdi grib tikt prom no televīzijas informatīvās izklaides (piemēram, Dombura «Kas notiek Latvijā???»), tomēr pašu informatīvo izklaidi nevēlas atmest. Cilvēks, noguris no ikdienas paredzamās neparedzamības, vienkārši grib nonākt citur. Viņš grib sajust realitāti, zinot, ka tā ir tikai spēle. Viņš spēlē kariņus ar peintbolu, zinot, ka lodes viņu neskars; viņš lec ar gumiju, zinot, ka tā nav pašnāvība, lai gan pēc tādas izskatās. Viņš grib pamainīt lomas, zinot, ka vajadzības gadījumā ātri vien varēs dabūt iepriekšējo statusu atpakaļ.

Karostas cietums ir laba spēļu zāle ļaudīm, kuri netic spēles īstumam. Tur tu esi cietumnieks un visi pret tevi izturas kā pret cietumnieku. Par neticēšanu jaunajai situācijai, tāpat kā par visu pārējo, soda. Karosta piedāvā kolektīvā mazohisma slāpju remdēšanas mehānismu — tu pēkšņi vairs nekas neesi, pēkšņi viss uz pasaules ir pazudis un vienāds. Ir tikai šīs sienas, šīs sejas un šī spēle, kas ir tik īsta, ka dažkārt tikai ar pūlēm izdodas atcerēties, ka tā nav patiesā patiesībā. Cietums ir īstuma simulācija, jo no īsta īstuma, no īsta cietuma mūsdienu cilvēks baidās vairāk nekā no īslaicīga statusa zaudējuma un beztiesības, tas ir, tiesību trūkuma izkarot tiesības, kā tas teorētiski būtu parastā cietumā – un vismaz attiecībā pret citiem biedriem.

Karosta no bērna smilšu kastes atšķiras vien ar to, ka bērns smilšukastē sevi apzināti nepakļauj ciešanām. Viņš, lai gan spēlējoties tāpat veido savu mazo pasaulīti, tomēr nesapņo atgriezties realitātē, jo viņam tas nav nepieciešams. Karostas viesiem tas ir nepieciešams — viņi uz mirkli ir radījuši sev tik neizturamus apstākļus, ka uzreiz spēj novērtēt tādas jau piegriezušās izklaides kā piedzeršanos, pirtis, meitenes/puišus, mašīnas un atrakcijas kāpās ar skaļu mūziku un cūkmena piedalīšanos. Tiem, kas vienkārši vēlas sevi pārbaudīt, Karosta nav vajadzīga. Tādi cilvēki ies tur, kur viss ir patiešām īsts, un tādu vietu nekad nebūs par maz.



— nııtŕø

 Raksturvārdi: ,

Atsauces (trackbacks)

Ja Tevis uzrakstītā publikācijā ir saite uz šo rakstu un Tu vēlies, lai pie šī raksta parādītos saite uz Tavu publikāciju, šeit vari iegūt adresi, ko iekopēt trackback (ping) lauciņā, kas atrodams kontroles panelī pie Tava raksta.

Atsauces saite:



Meklēšana

Šī diena

  • Rolanda, Rolands, Ronalds, Erlends

pēdējās atsauksmes

  • keip: Tas links vairs nedarbojas tādēļ lietojiet šo :) https://www.youtube.com/w atch?v=Z_oDMXi-Q…
  • agnese: sveiki es mekleju otru pusiti,mans nr 28928321zz atbildu uz sms zvaniet kuriem ir zz velam…
  • Antra: Viņš patiesībā ir lāga puika! Tāds sirsnīgs liekās …
  • niitro: Ilona, ja Tev būtu kāda nojausma par latviešu valodu, Tu zinātu, ar ko atšķiras jēdzieni “l…
  • Ilona: Beidziet muldēt. Es izrakņāju visas interneta dzīles un likumdošanu, kas nosaka, kā jārakst…
  • Edvīns: Tas rakstītājs ir totāls analfabēts.Nevienā zīmē nav noteikts auto stāvoklis,ir tikai novie…
  • Kaspars: interesanti, kurš gan atļautu celt to jauno fabriku, varu derēt, ka uzreiz tiktu vākti para…

rubrikas

izvēlēts raksts

Vakar radio noklausījos vakara pasaciņu. Nezinu, cik tā veca, bet laikam jau diez gan; Latvijas radio pasaku teicējs bija tas pats, kas pasakas lasīja arī tad, kad es augu. Tagad es vairs neaugu, bet viņš joprojām stāsta.

Pasaka bija par adatu, cimdu un vāveri, kas labi dzīvoja kopā, līdz atnāca pavasaris un visiem sagribējās bērzu sulas nodzerties. Noplēsa viņi bērziem mizas, huligāni tādi, kaut kādā veidā uztaisīja spainīšus, apskrāpēja bērzus un gaidīja, kad nu sulas gāzīsies kā cunami vilnis uz krastu. Bet kas tev deva - pa nakti atnāk nezināms ļaundaris un adatas spainīti izposta. Adata teic, ka nu visiem jāiet sargāt pa nakti savu privātīpašumu, bet tie pārējie, individuālisti nelaimīgie, nejūtas apdraudēti un netaisa tādu kooperatīvu. Tikai tad, kad nezināmais ļaundaris sapostījis visus 3 spainīšus, viņi izdomā, ka jāsargā kopā. Tā arī šie nosargāja savas sulas no lapsas, viņai teikdami: «Neaiztiec cita labuma» un «iemācies palūgt», tirāni tādi. Tās arī ir happy end.

Ceru, ka Tu saproti, cik skaisti ir dzīvot kolhozā, jo tad var visiem ārējiem ienaidniekiem parādīt viņu īsto vietu. Man patīk vecas pasakas, no tām ārā lien veco laiku patiesība.

Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu pamācoša pasaka »

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties internetā kopš 2002. gada

E-pasts: mosties-at-gmail-com

Spēks no Pivot, izmitina Process.lv

Famfamfam ikonas