Labākais, kas mūsu pasaulē eksistē, ir lietas. Tās savā starpā sadzīvo daudz labāk nekā cilvēki. Protams, ir novērojami gadījumi, kad datora monitors mirgo, reaģējot uz mobilo telefonu, bet rozes novīst citu puķu sabiedrībā. Bet tās taču ir tikai lietas, kas arī nomirstot ļaunu prātu netur.
Ar cilvēkiem ir citādāk. Katrs cilvēks atnāk ar savu mantu, lietu un sāk rīkoties un zīmēties. Viens skatās televizoru, cits skaļi klabina datora klaviatūras taustiņus, vēl kāds klausās jaunāko Elvisa Preslija grāvēju vai arī grieztos projicē optiskas ilūzijas. Ne jau lietas tur, vienā istabā saliktas, runā viena ar otru un traucē viena otrai. Tie ir cilvēki, kam katrā mirklī ir citādas prioritātes un citi nolūki noteiktu lietu izmantošanā.
Atnes savu lietu un atstāj to mūsu istabā, draugs. Es atstāšu savējās, citi biedri arī atnesīs svarīgāko, ko ikdienā izmanto. Mēs atstāsim lietas te un iesim projām. Atstāsim labāko, kas mums ir, vienuviet un pazudīsim.
Lietas nekašķējas. Lietām ir vienalga. Cilvēki kašķējas – bieži vien mantu izmantošanas laikā radīto problēmu dēļ. Lietas ir labas, tāpēc tās mēs nesodīsim. Viens otru gan varētu – vēlams, dažkārt arī sevi.
--
Gaiss šodien pilns pūku, gaiss šodien vieglprātīgi lidinās. Cik smags tas bija pirms 65 gadiem?
— Janks
Raksturvārdi: epifānijas
Atsauces saite:
Vārda «muzejs» etimoloģija, salīdzinot ar tipisko mūsdienu izpratni par muzeju, ir viens no kultūras ironiskajiem paradoksiem. Grieķu valodā «mouseîon» nozīmē vietu (templi), kur uzturas mūzas, mākslas aizgādnes — savukārt veroties uz muzeju piespiedu kārtā aizdzīto bērnu sejās, grūti iedomāties, ka viņi pie mūzām atnākuši.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu par muzeju »
