pievieno facebook

Novērtē rakstu: 12345Atzīme 0 no 0 balsīm

mosties.org

2005. gada 10. jūnijs 17:13

vienlaicība

Viena no šizofrēnijas pazīmēm ir nespēja koncentrēties uz kaut ko vienu. Tātad – uzmanības sadalīšana, darot daudzus darbus vienlaicīgi, un tas beigu beigās, protams, ietekmē arī padarīto. Tādā gadījumā mūsdienu pasaule paliek aizvien šizofrēniskāka, un mūsu ikdienas dzīves prakses to atkal un atkal atgādina.

Ainiņa no šodienas: pilsētas nomalē vecītis pārtrauc strādāt ar izkapti, izņem no kabatas telefonu un raugās tā displejā. Ieiedziļinoties, cik pēc būtības grotesks ir šāds veco un jauno tehnoloģiju apvienojums, iedomājos, ka senajos laikos, kad vīri ar tādām pašām izkaptīm pļavas gāza, diez vai kaut kas viņus spēja no šī darba atraut – vismazāk jau tas, ka cits cilvēks grib kaut ko paziņot vai vienkārši parunāties. Taču tagad – lai gan daudzi ir iemācījušies «vari runāt?», nekas nesēj novērst paralēlas personas uzrašanos Tavā noslēgtajā mirklī.

Telefona sarunas nekļūst īsākas. Par spīti tam, ka sarunu tarifi Latvijā ir augsti, vajadzība pēc telefona tomēr ir lielāka nekā vajadzība pēc maza rēķina. Ir cilvēki, kas gatavi maksāt desmitus latu par telefona rēķinu, pat ja viņi to nespēj atļauties – vienkārši telefons sniedz pārāk labu iespēju «satikt» tos, kam neatliks laika tiešai sarunai. Viņi piezvana, runā desmitiem minūšu un varbūt nemaz neaizdomājas, ka sazinās ar kādu, kas vienā rokā tura tālruni, otrā karoti, pildspalvu, avīzi, automašīnas stūri (tā darīt ir slikti!), bērnu vai otru telefonu, un mēģina atrasties vairākās realitātēs vienlaicīgi. Pretim cilvēkam atrodas «reālā» pasaule, sarakstītā pasaule (teikumu un burtu formā) un attēlotā pasaule (datora vai televizora ekrānā). Abas pēdējās – neīstas, bet paliek reālas, kad pret tām tādā veidā sāk izturēties.

Tanī pašā laikā ir arī ļaudis, ar kuriem mūslaiku komunikācija paliek aprautāka. Sarunu sekunžu skaitīšana liedz pat sasveicināties vai atsveicināties, nerunājot par citām pieklājības frāzēm. Un tad ir vienalga, lai šāda mazbudžeta komunikācija noris ar nepazīstamu cilvēku vai arī ar draugu. Šis ir viens no veidiem, kādā nauda izrāda savu varu pār attiecību veidošanu.

Dzīve kļūst straujāka un visam nekad vairs nepietiks laika. Pēc kāda laika nepietiks arī ar elementāru darbību simultānu veikšanu , jo skrējiens taču nebeigsies nekad. Skumjākais ir tas, ka arī Nīčes pārcilvēku mēs šādā veidā nespēsim no sevis radīt – vien laika un spēka ierobežotu būtni, kas cenšas no pa vidu skrējienam atrast vietu arī saziņai. Lai cik aprautai vai izplūdušai un pakārtotai.



— nııtŕø

 

Atsauces (trackbacks)

Ja Tevis uzrakstītā publikācijā ir saite uz šo rakstu un Tu vēlies, lai pie šī raksta parādītos saite uz Tavu publikāciju, šeit vari iegūt adresi, ko iekopēt trackback (ping) lauciņā, kas atrodams kontroles panelī pie Tava raksta.

Atsauces saite:



Meklēšana

Šī diena

  • Liza, Līze, Elizabete, Betija

pēdējās atsauksmes

  • keip: Tas links vairs nedarbojas tādēļ lietojiet šo :) https://www.youtube.com/w atch?v=Z_oDMXi-Q…
  • agnese: sveiki es mekleju otru pusiti,mans nr 28928321zz atbildu uz sms zvaniet kuriem ir zz velam…
  • Antra: Viņš patiesībā ir lāga puika! Tāds sirsnīgs liekās …
  • niitro: Ilona, ja Tev būtu kāda nojausma par latviešu valodu, Tu zinātu, ar ko atšķiras jēdzieni “l…
  • Ilona: Beidziet muldēt. Es izrakņāju visas interneta dzīles un likumdošanu, kas nosaka, kā jārakst…
  • Edvīns: Tas rakstītājs ir totāls analfabēts.Nevienā zīmē nav noteikts auto stāvoklis,ir tikai novie…
  • Kaspars: interesanti, kurš gan atļautu celt to jauno fabriku, varu derēt, ka uzreiz tiktu vākti para…

rubrikas

izvēlēts raksts

Rīta agrumā pa pusei steidzoties uz darbu, pa pusei priecājoties, ka nemaz jau tik ļoti jāsteidzas nav, pie sevis domāju — nu, kur ir skolēni, kas puķītēm rokās steidz uz skolu? Smaidīgi kļuva, redzot — te meitenīte, turoties mātei pie rokas, nes gandrīz vai folijā ietītu pušķi, te kāds jaunietis ar blondu ērkuli uz galvas demonstrē eklektikas tīrradni — bikses ar sānu kabatām, sporta jaka, zem tās — balts krekls ar kaklasaiti. Viņa sarunubiedrs — kāds jaunais matu želejas lietošanas speciālists, saka: «Eh, kā gribētos 12. klasi pabeigt.» «Divpadsmito?» jautā blondais ērkulis. «Nu ja, divpadsmito gadu jau skolā eju,» teica puisēns, kuram es nedotu vairāk par 14 gadiem, tātad arī uz otru gadu viņš, visticamāk, bieži nav palicis.

Jā, ir — ir viņi, nolemtie, satrauktie un laimīgi nelaimīgie reizē. Rītdien jau sāksies rutīna, rītā būs atkal stulbā skola, bet šodien — baltā papīrā ietītas baltas puķes, goda svārkam līdzīgs ietērps pat gotu meitenei, šodien ir pārejas diena, pirmā un beidzamā.

Redzēt to nozīmē zināt, ka viss notiek pēc plāna. Viņiem taču tik daudz kas vēl priekšā. Un mums tik daudz kas aiz muguras. Viņi ir tādi mazie uzmundrinātājrūķi, kas vienlaikus priecē un raisa nožēlu.

Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu ceļš uz skolu »

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties internetā kopš 2002. gada

E-pasts: mosties-at-gmail-com

Spēks no Pivot, izmitina Process.lv

Famfamfam ikonas