par lielveikaliem

Dižveikali ir mūsdienu masu kultūras nami. Dižveikali pilda skvēru un parku funkciju, tie ne tikai piedāvā daudz iepirkšanās vietu, bet arī plejādi citu pakalpojumu – tur ir kafejnīcas, tur tiek rīkoti koncerti, tur ir bērnu rotaļu laukumi, tur ir vienkārši soliņi, lai piesēstu un atvilktu elpu. Un, pats galvenais, tur ir citi cilvēki. Tur ir sveši ļaudis, tur ir paziņas, tur ir draugi, kas iepirkties vai arī «tāpat vien paskatīties» dodas kopā.

Ja gribi uzzināt, kāpēc ļaudis iet uz lielveikalu, labāk pajautā, kāpēc tie senos laikos devās uz tirgu. Tolaik svarīgs plaša mēroga notikums bija gadatirgus, kad no tuvām un tālām malām sabrauca tirgotāji, mākslinieki un citi izklaidētāji (cirkus) un pirktgribētāji, lai lielā preču klāstā izvēlētos nepieciešamo. Lielveikali gadatirgu piedāvā bieži - lai neteiktu katru dienu. Tāpēc veikala apmeklējums vairs nav tik svarīgs notikums, taču cilvēkus tā vai tā pievelk to pašu iemeslu dēļ, ar ko tirgus sendienās (zināmā mērā arī vēl tagad). Turklāt, ja senajos laikos iespēja doties uz pilsētu bija fiziski, sociāli un ekonomiski ierobežota (pietiek, ja vienreiz gadā aizbrauc, nopērk sivēnu, sāli, cukuru un kalenderi), tad tagad šādu ierobežojumu ir mazāk, labklājības līmenis ir cēlies un arī vajadzība pagādāt dažādas lieta ir augusi. Marks Gotdīners norāda, ka lielveikali veido sava veida alternatīvu publisko sfēru, tikai, atšķirībā no publiskās sfēras klasiskās izpratnes, kas atbalsta jebkuru sociālo formu, šī modifikācija popularizē tieši pirkšanu un patērniecību. Citi pētnieki raksta, ka iepirkšanās centri atdala sociālās mijiedarbības formas, kas kādreiz bija raksturīgi biznesa rajoniem, laukumiem, galvenajām ielām un citām publiskām vietām.

Svarīgi, ka iepirkšanās centrs nav haotiski veidota vieta – to plānojot un būvējot ir padomāts par pircējiem, par dizainu, apmeklētāju plūsmu un daudzām citām lietām, radot maksimālu ērtumu. Tas vien jau var būt viens no iemesliem, kāpēc pircējiem šī vide varētu patikt. Tas viss, protams, tiek veikts, tirdzniecības apjomu uzlabošanas dēļ. Džons Manzo norāda, ka veikalu dizains nav kardināli mainījies jau kopš 1970. gadiem, toties «publiskā sfēra», koridori un ēdnīcas gan.

Par spīti kompaktumam, nav noliedzams, ka dižveikala apmeklējums ir pat laikietilpīgāks, nekā iepirkšanās atsevišķajos veikalos. Tomēr postmodernajai sabiedrībai, kam viena no augstākajām vērtībām ir baudas gūšana sev, par spīti ātrajam dzīves ritmam un mūžīgajam laika trūkumam, tas nav būtisks šķērslis. Dižveikala apmeklējums prasa tik laika, cik tas prasa, tā ir norma un pret to nav iespējams protestēt gluži tāpat kā mēs neprotestējam pret trīs stundas garo filmu «Titāniks» vai astoņu stundu darbadienu.

Dižveikali veido savu kultūru, savu kārtību, tie piedāvā pirkšanu kā rituālu. Šī rituāla ietekme slēpjas tur, ka lielajā, visu apmeklētāju kopējā rīcībā ir iespējams nodalīt arī individuālos rituālus. Lielais rituāls pakļauj, bet piedāvā attīstīt individuālas prakses.

Patiesībā ir vienalga, vai veikala apmeklējums nozīmē tikai sapņošanu par to, ko gribētos iegādāties, vai arī līdz augšai piekrautus ratiņus dažādu labumu. Tā ir realitāte un tā ir tirgvedības un tirdzniecības veiksme. Un, iespējams, arī pircēja laimīte.

--

Iedvesmojos no Džona Manzo (John Manzo) raksta «Social Control in Shopping Malls» kas publicēts žurnālā Space & Culture (2005. Vol. 8 No. 1. P. 83-97.).