par žurnāliem: publiskums

Vaimandieniņ, kad es būšu tētis, es droši vien visai pasaulei parādīšu ne to vien. Interneta atklātības vilnis turpina savu uzvaras gājienu. Ar katru dienu aizvien grūtāk pateikt, vai internets ir viena vienīga privātā sfēra, vai arī privātai sfērai vienkārši ir pavērusies iespēja iekļūt publiskajā. Ja pēdējais variants atbilst patiesībai, varētu uzskatīt, ka internets ar savu fragmentētību nojauc barjeras un sajauc kādai centrālas varas hierarhiju. Varas vairs nav — piemēram, ieliekot savu tikko dzimušā neaizsargātā bērna fotogrāfiju interneta lapā vai piedāvājot citus privāta rakstura ieskatus savā privātajā dzīvē, cilvēks veido pats savus priekšstatus par vērtībām, normām, «pareizumu». Turklāt, paša seju tādā veidā var vienlaicīgi gan aizklāt, gan visiem rādīt. Varbūt pat izsakot gatavību pagriezt otru vaigu, kad kāds uzspļāvis uz viena.

Kas liek cilvēkiem dalīties savā intīmajā priekā ar visu pasauli? Kas liek viņiem ticēt, ka pasaulei ir nepieciešams to redzēt? Ko pasaule domā par jauno radību (negribējās teikt «radījumu»)? Protams, attēlu īpašnieks var pateikt, ka šī albuma sadaļa ir privāta un ļaudīm ir tiesības skatīties un neskatīties. Tomēr brīvi pieejamas informācijas ievietošana internetā automātiski nozīmē arī aicinājumu ar to iepazīties.

Tā jau mēs ceļojam pa internetu – ieskatāmies vienās mājās, sejās, pasaules redzējumos — un dodamies tālāk. Internets ceļ un nojauc barjeras, pats vienlaikus paliekot par barjeru Kas no tā ir īsts? Kas patiess? Kiberpasaule joprojām ir spēle, kurā vienas personas aizstājējs mijiedarbojas ar citu personu aizstējējiem. Tava kibertelpas identitāte padara Tevi par kiborgu, jo apgādā Tevi ar interneta dzīvē nepieciešamām īpašībām un ekstremitātēm. Bet persona, kas tikām sēž pie datora un vada savu spēles varoni, var aizmirst vientulību, uzmanības trūkumu un siltā pieskāriena rētas.