šļirču kastītes

Skatos uz Maskavas ielā atrodamajām kastītēm šļirču savākšanai un domāju: Kur ešafots, tur jābūt arī giljotīnai. Kastītes grauj pozitīvās ilūzijas par rajonu, ja pārlieku daudz tās saradušās.

Man allaž gribējies paskatīties, kas tur iekšā, bet nekad to neesmu izdarījis. Vai tas būtu tāpēc, ka pa tramvaja logu pasaule izskatās vilinošāka nekā uz nodilušā bruģa? Vai varbūt, atrodoties otrpus metāla un stikla, Maskačka kļūst vienkārši citādāka un mans skatiens ir vairāk pievērsts tam, kur lieku soli, nevis kastītēm?

Varbūt tas ir tāpēc, ka tur iekšā ir kāda cilvēka intimitāte, kādas mazās dzīvītes lielais balsts un drupinātājs. Nav labi tā skatīties, kas kuram zem drēbēm un kādas kuram ir vēnas. Lai gan noderīgi, jo neviens šeit citus par izdarīto izvēli nežēlos.

Katram vajadzētu tādu zaļu kastīti, kur ielikt to, kas palicis pēc sevis, bet ko citam nenovēlēt. Lai nesaindējas. Varbūt — lai nesailgojas. Savu dzīvi, savu darbu, savu pieķeršanos un mērķus. Un nākamajā rītā savākšanas dienests kastīti iztīrīs, saturu utilizēs, — bet līdz rītam tā jau atkal būs pilna. Varbūt mērķtiecības vietā tad būs nīgrums, pieķeršanās vietā ņirgāšanās, bet darba — nomests papīrītis uz tikko notīrītas ietves. Bet varbūt tur nebūs vairs nekā, un pasaule tad uzelpos.

Tu vari tur izmest mīlestību, bet tas neliks pārstāt mīlēt, vari izmest naidu — varēsi nīst aiz citas maskas. Kastītē vari ielikt nabadzību, bet joprojām nezināt, kas ir bagātība; Tu vari upurēt veselību, bet neapjaust, kas tagad aizpilda tās vietu. Galu galā, Tu vari kastītē iemest vienkārši izlietoto šļirci un līdz ar to arī neticību šim brīdim.