enter the ring

Filma Aplis 2 atgādināja iemeslus, kuru dēļ tika dibinātas psihiatriskās dziednīcas, proti, lai aizbāztu muti zinātājiem un citādajiem.

Kā savā grāmatā «Madness and Civilization» norāda Mišels Fuko, pirmā psihiatriskā slimnīca tika izveidota 1656. gadā Parīzē. Līdz tam laikam sabiedrībā nebija attieksmes, ka trakums ir kaut kas ļauns, drīzāk valdīja uzskats, ka ar neprātīgā muti runā Dievs un ka trakais ir izredzētais, svētlaimīgais, kas spēj teikt patiesību. 18. gs jau bija gana plaši pazīstamas patversmes trakajiem, jo kapitālisma attīstība lika šos cilvēkus izolēt no sabiedrības. Kapitālismā ļaudīm ir jāstrādā, tātad nespēja strādāt ir neveselīga. Šai tendencei attīstoties tālāk, mēs varam iezīmēt psihiskās dziednīcas lomu «nepareizo» viedokļu apklusināšanā, kas gana labi bija novērojama arī Padomju Savienībā un citās zemēs ar totalitāru iekārtu.

Tā arī Aplis 2 vēstīja, ka cilvēks tiek izolēts, ja viņš dara kaut ko nesaprotamu, pret veselo saprātu runājošu. Proti, sieviete mēģināja slīcināt savu bērnu, vēloties izdzīt no aizūdeņu pasaules nākušo un bērnā iemājojušo garu. Viņa zināja, kas jādara, viņas shēma bija pareiza, taču citi viņu apturēja un tā arī viss beidzās.

Filmu iesaku aiziet noskatīties. Tas nekas, ka redzētais visdrīzāk par klasiku nekļūs — iesaistīts pietiekami daudz šī žanra klišeju, sākot no dažādām nāves konstatācijām (sievietes) kliedzienu pavadībā beidzot ar nemieru izraisošām epizodēm vannas istabā, nepiedāvājot oriģinālas šausmu radīšanas metodes. Mazgāšanās šausmu klišeju savā 1960. gada filmā «Psycho» iesāka Alfrēds Hičkoks, tāpat nakts, elektrības pazušana, nesimpātiski aizsaules tēli, asinis, psihiatriskā dziednīca ir klasiski atribūti, ar ko konstruēt nervus kutinošas epizodes. Šo elementu izmantošana var palīdzēt rādīt vienkārši iebiedējošu murgainu stāstu, taču ar tām var veidot arī smalku drāmu, kuras šarms slēpjas dažādu filmā rādītu skatu atkārtojumā saistot paralēlas vides. Manuprāt, filmas veidotājiem pēdējais veids ir tīri labi izdevies.

Nedomāju, ka šī ir īstā reize un vieta stāstīt «Apļa» saturu, par mistikām, kas sākas, noskatoties kādu video filmu. Taču prieks par smalko reālās, pusreālās un nereālās pasaules apvienojumu. Nemitīgā atsaukšanās uz ļaunu vēstošās filmas ierakstu, filmas kadru ieraudzīšana realitātē un plānais mēness debesīs. Turklāt, bez kādas lielas stilošanas — galvenā varone brauca ar «VW Jetta» (tātad — vairāk nekā 10 gadus vecu mašīnu), pirms brieži to pamatīgi nesadauzīja.

Skatoties beigu titrus un klausoties burvīgo Hansa Zimmera mūziku, sapratu, ka ne vienmēr filmas veidotāji grib, lai es domātu, ka filmas darbība varētu notikt arī manā realitātē. Pietiekami spilgtas sajūtas var just, arī vienkārši burzot rokās kino biļeti un ļaujoties attēlu plūsmai ar dažām līdz galam nepateiktām sižetiskajām mikrolīnijām. Tā vienkārši.