pievieno facebook

Novērtē rakstu: 12345Atzīme 0 no 0 balsīm

mosties.org

2005. gada 7. aprīlis 19:02

pelēkais ekrāns

Ir sajūtas, ko Holivudas kino man vienkārši nespēj parādīt. Cik esmu skatījies amerikāņu filmas – lai cik Oskariem bagātas, slavinātas un vērtīgas tās arī nebūtu, nekad neesmu sajutis, ka attēlotais varētu notikt realitātē. Es šeit nedomāju 3D kinoteātrus, kas ļauj noticēt, ka redzamais ir īsts. Vienalga, cik īstu attēlu un skaņu mūsdienu tehnoloģijas spēj panākt – tam nav īpaši liela sakara ar to, vai mēs tajā atpazīstam sajūtu par to, kas ir dzīve; to sajūtu, ko radām mēs paši vai kas rodas tieši mums. Dzīve var būt pilnīgs murgs, dzīve var būt viena vienīga pornogrāfija, dzīve var būt rozā krāsās, dzīve var būt smaga kā dzelzsbetona panelis – tikai padomā mazliet, un pamēģini saprast, kāda sajūta Tev ir par savu dzīvi. Sajūta, nevis automātiska situāciju pieņemšana, darbība vai bezdarbība. Es gribu, lai manī rada empātiju, liek dzīvot līdzi, nevis tikai skatīties un pakļauties filmas veidotāju paredzētajām emocijām, neizejot ārpus sižeta.

Tieši sajūta ir tā, kas atšķir labākās Holivudas filmas no labākajām Eiropas filmām. Piemēram, pagājušogad visi (protams, es atkal pārspīlēju) ģība no Kusturicas Dzīve ir brīnums, šogad sev apkārt es manu zināmu emocionālu sajūsmu par Miljons dolāru mazulīti. Dzīve ir brīnums man ne visai patika, bet tikai pēc laba brīža es sapratu, kas ir lielā atšķirība starp šīm filmām – Kusturica sniedz sajūtu. Abu filmu sižeti var būt tikpat neīsti kā īsti – tas, kas vienam šķiet ārprāts, citam ir norma. Režisors var konstruēt vienalga kādu nereālo pasauli, taču darbība un cilvēciskums spēj padarīt to īstu. Un tas, kādā veidā to ir iespējams paveikt, daudziem paliek noslēpums. Amerikāņu filmas nereti cenšas radīt īstuma ilūziju, lietojot naturālisma elementus, samazinot tabu tēmu sarakstu, iesaistot dažādus intīmus, un parasti slēpjamus elementus (kārtīgā filmā taču vajag iepīt kādu seksuālo piedzīvojumu!). Tomēr tas varoņu psiholoģiju vairāk atklāt īpaši nepalīdz un nepadara skatītāju par kaut ko vairāk nekā tikai vērotāju no malas, kas priecājas, ka viņam nav tādu problēmu, kā filmas varonim.

Bet varbūt realitāte nemaz nav noslēpums – es vienkārši gribu redzēt dzīvu cilvēku, bet tas varonis, kuram rokas netrīc, kurš neliek man ticēt, ka netiešām pārdzīvo vai vienmēr pieņem pareizu lēmumu, man nav interesants. Un filmas beigās es savā atmiņas blociņā varu vien ievilkt kāsīti (nē, ne to, ko Tu domā), ka esmu redzējis šībrīža aktualitāti un labi pavadījis laiku.

Taču stāsts lielākoties ir par to, ko mēs kinoteātrī meklējam. Varbūt to, kas atspļauj Tev atpakaļ to pašu, kas pašlaik notiek arī Tavā reālajā dzīvē, vai varbūt iedomas, iztēli un cerības par to, kā būtu labāk, skaistāk, interesantāk – un to, kas ir labi vai slikti. Varbūt galvenais ir, ka meitene, ar kuru dodies uz kino, visu filmas laiku raud – kas gan var būt vēl patiesāk? Kas gan vēl ir tik tuvu dzīvei?



— nııtŕø

 

Atsauces (trackbacks)

Ja Tevis uzrakstītā publikācijā ir saite uz šo rakstu un Tu vēlies, lai pie šī raksta parādītos saite uz Tavu publikāciju, šeit vari iegūt adresi, ko iekopēt trackback (ping) lauciņā, kas atrodams kontroles panelī pie Tava raksta.

Atsauces saite:



Meklēšana

Šī diena

  • Sarmīte, Tabita

pēdējās atsauksmes

  • agnese: sveiki es mekleju otru pusiti,mans nr 28928321zz atbildu uz sms zvaniet kuriem ir zz velam…
  • Antra: Viņš patiesībā ir lāga puika! Tāds sirsnīgs liekās …
  • niitro: Ilona, ja Tev būtu kāda nojausma par latviešu valodu, Tu zinātu, ar ko atšķiras jēdzieni “l…
  • Ilona: Beidziet muldēt. Es izrakņāju visas interneta dzīles un likumdošanu, kas nosaka, kā jārakst…
  • Edvīns: Tas rakstītājs ir totāls analfabēts.Nevienā zīmē nav noteikts auto stāvoklis,ir tikai novie…
  • Kaspars: interesanti, kurš gan atļautu celt to jauno fabriku, varu derēt, ka uzreiz tiktu vākti para…
  • Paula Izabella: lai man atsuta interesantus uzdevumus ar atteliem ar bildem u.t.t.

rubrikas

izvēlēts raksts

Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis savas kolēģes Gaļinas Poļiščukas attiecības ar Tautas partiju pielīdzinājis «politiskai maucībai».

Viņam kremt, ka JRT remontam naudas nav, bet citi to ar dažādām politiskām metodēm pagādā. Viņš ar saviem vārdiem grib uzvērt, ka ir principiāls, nevis oportūnistists, bet pāridarījuma sajūta tomēr neļauj stāvēt tam pāri un savu kolēģi viņš nolamāt nav skubināms.

Taču šādi vārdi vieni paši nepamato, ka citu iespējas un viņa neveiksmes ir tikai politiskās angažētības jautājums.

Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Par Alvi Hermani un prostitūciju »

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties.org internetā kopš 2002. gada

E-pasts: redakcija-at-mosties-org

Spēks no Pivot

Famfamfam ikonas