Kristus ciešanas

Izlasīju internetā, ka, skatoties «Kristus ciešanas», var dabūt nervu sabrukumu, vairs nevarēju valdīties. Vajadzēja redzēt, vajadzēja pārliecināties, vajadzēja ieslīgt masu psihozē un, galu galā, vajadzēja glīti nomirt kinoteātrī, kā jau dažs labs esot jau paspējis (padomā tikai, viņi skatās iet tāpēc, ka grib redzēt Kristu, viņi tādā veidā upurējas, lai gan citos apstākļos par asiņu filmām izsakās noraidoši — zināma liekulība, man šķiet).

Ja kāds saka tādus vārdus, liekot saprast, ka filmu ir skatījies tikai ar datoru, kinoteātrī efektam vajadzeētu būtu attiecīgi lielākam. Nu nezinu, laikam tomēr nevajadzēja pirms tam salasīties tik daudz ziņu par filmas panākumiem, nevajadzēja klausīties lielākoties laikam garīdznieku atzinības vārdus, nevajadzēja. Jo pašam beigās netika tikpat kā nekas. Tikvien kā pāris studu ilgi cilvēka mocīšanas skati.

Turklāt filma vismaz man neatbildēja uz svarīgu jautājumu — kāds sakars tam, ka Kristus cieta kā cilvēks ar to, ka vinš izpirka ļaužu grēkus? Vismaz es atbildi neieraudzīju. Ja īstie kristieši atbildi zina, viņiem filma nav vajadzīga. Ja es nezinu, gribētu uzzināt. Tikpat labi varētu taisīt desmitiem filmu par neskaitāmiem labi zināmiem cietējiem cilvēces vēsturē — par Trocka nogalināšanu ar leduscirvi Meksikā 1940.gadā, par to, kā inkvizīcija piespieda Galileo Galileju atteikties no savas mācības, un kur nu iespaidīgāks būtu skats, kā pēc Pūniešu kariem romieši nodzedzināja Kartāgu, pārdeva tās iedzīvotājus verdzībā un sakaistīja ar sāli Kartāgas laukus, lai tur nekas vairs neaugtu. Pa vidu derētu arī filmu par latviešu nacionālā varoņa Māra Bergholda piedzīvojumiem Irākā, kur viņam droši vien sasit brilles.

Nu, kur būtu atšķirība? Laikam jau ir kāds, kas to redz. Pastāstīsi?

Sainteresējos par krustā sišanu. Kartāgieši (ļaudis, pret kuriem Roma karoja Pūniešu karos) paši situši savus lūzeru ģenerāļus krustā un ka tā laiku pa laikam sagribējuši karavadoņu tiešā pakļautībā esošie. Romas pilsoņus krustā sist neesot bijis ļauts. Romiešiem daudz labāk patikusi galvas atdalīšana no ķermeņa. Taču pats Hanibals, Otrā Pūniešu kara vadonis, savu dzīvi beidzis krustā, jo viņa armija uzskatīja viņu par vainīgu neveiksmēs.

Ak jā, laika līnija: Pūniešu kari notika 264.—241. p. Kr., 218.—202. p. kr. un 149.—146. p. Kr. Es jau tagad iedomājos, cik labi kinofilmā izskatās, kā Otrā Pūniešu kara laikā, kad Kartāgiešiem armijas iekšenē sākās šādas tādas problēmas un vajadzēja tikt galā ar nemierniekiem, nemiera cēlēju vadoni viņu acu priekšā piesit krustā un kā dažus citus samīda ar ziloņiem. Vai varbūt tas, kā populārajā krustu ceļā Via Appia 71. gadā p. kr. uz ceļotājiem skatījās krustā sistais dumpinieks Spartaks un seši tūkstoši viņa sekotāju. Krusts katrus septiņpadsmit metrus visus ceļa 212 kilometrus.

Tu padomā tikai, tā taču ir katra iesaistītā cilvēka traģēdija, ko bezkaislīgais vēstures ritējums ir nobīdījis malā. Un ir tikai daži tēli, piemēram, Kristus, kura ciešanas mēs zinām un cienām. Kāpēc tā? Vajag rakt augšā ciešanas, vajag meklēt varoņus, vajag iedvesmoties un beigās to visu pārvērts popkultūrā (nē, es neteicu, ka Kristus ir popkultūras sastāvdaļa).

Starp citu, krustā sišanu neesot izdomājuši romieši. Jau persieši vairāk nekā 500 gadus p. kr. tādā veidā mocījuši, piemēram, Babilonijas iedzīvotājus. Te var paskatīties piesišanas veidus — citādāk, nekā rādīja filmā.

Tā, tagad gaidām jaunas varoņu, asiņu un šausmu filmas lieliem un maziem bērniem.