Paskatījos aiz stūra -- tur jau viņa stāv, pakausi pret sienu atspiedusi, ar skatienu kaut kur griestos, samirkušiem bikšu galiem un atrisušām bizēm. Ļaudis, savās gaitās steigdamies, paiet viņai garām -- vienu reizi, otru, trešo. Visu laiku. Katru dienu. Vienmēr. Neatceros, kad pēdējo reizi man kāds būtu teicis -- vajag apstāties. Jo nevajag taču. Ik dienas ar skatienu tiek pavadīti daudzi tēli, un lielākā daļa no viņiem pat nepamana, ka tiek pavadīti -- vienalga, kādā veidā. Acis neatbild. Tām visa kā ir gana.
Arī viņas acis neatbild. Es nevaru pacelties piecus metrus no zemes, lai nokļūtu tur, kur viņa skatās. Viņa nevar skatīties kaut kur citur, jo tad zudīs kompozīcija un, kas zina, varbūt arī ilūzijas. Kurš gan lai viņai pastāstītu, ka šī kompozīcija nav vienīgā un ka spārnus domām var uzdāvināt arī melnais kaķis, kas patlaban sēž uz akas malas, vai arī spuldzes atspulgs, kas spēlējas tā cilvēka acīs, kurš tikko ziņkārīgi nopētīja viņu -- domājošo tēlu aiz stūra. Ja vien pēkšņi aizmirstos domāt par domāšanu, ja zustu jautājums «kāpēc?», tā vietā nākot jautājumam «kas?», varbūt jūs viens otram paskatītos acīs un ieraudzītu.
— Janka
Raksturvārdi: cilvēki
Atsauces saite:
Runājot par baidīšanu ar Krieviju, jāteic — Krievija pati ir visai efektīva baidītāja ar sevi. Piemēram, kas varētu būt labāks par mums tuvumā esošas Krievijas kaŗabāzes ieroču aprīkošanu kodolgalviņām.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Krievijas draudi un vājums »