izrāde

Nepamanīju, pa kuru laiku vīrs iekāpa tramvajā, taču laikam jau ilgi nevarēja būt -- konduktors tikko bija beidzis karot ar kādu citu bezbiļetnieku un tagad bija pievēries šim pēdējam. Iesākumā pat nevarēja pateikt, ka viņš ir no realitāti mainošo vielu pārņemtajiem, taču, kad cilvēks nespēja nokārtot savas saistības ar konduktoru, pavērās cits skats -- mierīga, īpatnēji nosvērta uzvedība, nesakarīga runa un nopietnas problēmas piecelties no ieņemtās sēdvietas pēc tam, kad Biļešu Cilvēks vairākkārt bija iebalstījis sānos. Pieturā vīrietis vēl stīvējās pretim, taču beidzot konduktors viņu pa aizmugurējām durvīm izgrūda laukā, un tramvajs aizbrauca tālāk savās sliedēs.

Pēc notikušā es paraudzījos pa tramvaja logu, lai redzētu, vai laukā izgrūztais tramvaja pieturā turas uz kājām, vai varbūt viņa apreibinātais prāts atstājis nelietojamo ķermeni guļam iespējamā kritiena vietā. Nekā, vīrs mazliet grīļīgi noskatījās mums visiem pakaļ, bet konduktors no vagona aizmugures mierīgi gāja atpakaļ uz savu vietu.

Gribējās ieskatīties viņam sejā un pateikt: «Tas tev labi izdevās, vecīt! Nebija jau viegli. Turies!» taču konduktors, uz mani nepaskatījies, nekāda publikas auditorijas atbalsta nemeklējis un nesagaidījis, apsēdās savā krēslā.

Jocīga tāda izrāde bez aplausiem un ovācijām.