zelta vārti

Decembra «Rīgas Laika» numurā ir lielisks stāsts ar nosaukumu «Lēcēji» - par Zelta Vārtu tiltu Sanfrancisko, ko kura kopš tā pabeigšanas 1937. gadā ir nolēkuši vairāk nekā 1200 cilvēku. Tā tiekot uzskatīta par drošu pašnāvīgas metodi, jo sisties pret ūdeni ar ātrumu apmēram 120 km/h, saņemot triecienu, kas līdzvērtīgs 1 tonnai uz kvadrātcentimetru, izklausās pietiekami nopietni. Lasīju stāstu un domāju — vareni, ja tikpat kā riebīgo iznākumu (pastāstot, kā beigtajiem no ausīm nāk laukā smadzenes) var savīt kopā ar tikpat kā jautru cinismu, jo vietējās avīzes kādu laiku ziņojušas statistiku par lēcējiem, un, kad skaitlis tuvojies pieciem simtiem vai tūktotim, pašnāvnieki sākuši rīkot bezmaz vai sacensības, lūkojot kļūt par piecsimto vai tūkstošo lēcēju.

Stāsta beigu daļā ir pieminēts kāds vīrs ap 30, kurš pirms pašnāvības izdarīšanas dzīvoklī atstājis zīmīti: «Es aizeju uz tiltu. Ja pa ceļam kaut viens cilvēks man uzsmaidīs, es nelēkšu.» Tik vienkārši.

Es arī kādu dienu turp aizbraukšu. Gribu paskatīties lejā.