pievieno facebook

Novērtē rakstu: 12345Atzīme 5 no 6 balsīm

mosties.org

2012. gada 15. februāris 20:19 8 atsauksmes

Referendums un latviešu noriets

Atmoda: tā bija, bet tā vairs nebūs

Skatos reklāmlapiņas, kas samestas man pastkastītē saistībā ar 18. februāra referendumu, un domāju, cik prastā veidā politiķi — gan tie, kuri aicina balsot par, gan tie, kuri pret — ir iedzīvojušies no nacionālās kacināšanās. Abu nometņu sagatavotajos materiālos cilvēki tiek aicināti nebūt vienaldzīgiem, aizstāvēt vērtības un savas tiesības, un atgādināts arī savas organizācijas cieto pozīciju.

Nervozitātes līmenis līdzinās tam, kas novērojams priekšvēlēšanu periodā, un «par» un «pret» balsis būs kā vēlēšanu rezultāti. Viss vērsts uz «savu» rezultātu uzlabošanu, ne vārda, kas parādītu, ka viņi nudien saprot, ko šis viss nozīmē un ko viņi dara nepareizi. Jo nezina. Neviens nezina.

Politiķiem tas netraucē, viņiem pašlaik tāpat labi. Viņi par sevi var atgādināt un demonstēt savu nostāju nacionālajos jautājumos. Savukārt pārējiem pilsoņiem šajā nogurušajā un piespļaudītajā valstī arī turpmāk jādzīvo. Referendums stāsta par latviešu zaudēto cīņu ar vēstures straumi, taču dzīve jau turpinās arī pēc tam, kad gadsimts nomirst.

Vien iespējams, ka nākotnē vairs ne kā latviešiem.

Kurši un smilšu kalns

Pirmsreferenduma laika lasāmviela ir Alberta Bela «Cilvēki laivās».

Romāns, kurā viena no sižetiskajām līnijām ir stāsts par panīkušo kuršu tautiņu (ar tiem domāti Kuršu kāpas kursenieki, nevis Latvijas teritorijā dzīvojušie kurši), kuru apdzīvoto Melnkrantes ciemu 19. gadsimtā aprok ceļojošais Sventes kalns, bet viens no paralēlajiem stāstiem ir arī par tiem pašiem kuršiem viņu ziedu laikos 12. gadsimtā, kad no tiem baidījās visā reģionā. Viņi bija labi karotāji, bet tas viņus neglāba: spēcīgākie vīrieši devās karot un bieži vien krita, neatstājot pēcnācējus, bet mājās uz lauka strādāja un iztiku gādāja slimie, nespējīgie un vergi. Mainoties bruņoto grupējumu spēku samēram reģionā (šurp sāka spiesties, piemēram, krustneši) un pretiniekiem izvēloties jaunas aizsardzības un uzbrukuma metodes, arī no karagājieniem ar laupījumu kurši atgriezās aizvien retāk. Labās jūras karošanas spējas nederēja, lai cīnītos uz sauszemes, savukārt zināšanu un līdzekļu, lai piemērotos jaunajām prasībām, viņiem nebija. Vēl vairāk, ekonomiskā un morāles pagrimuma dēļ arī tos pašus vecos ieročus viņi vairs nespēja izkalt tik labus, kā agrāk, un arī cits ekipējums vairs nebija pietiekami kvalitatīvs.

Kuršus iznīcināja nespēja piemēroties jaunajiem laikiem, bet punktu pielika senseno likumu aizmiršana vai ignorēšana, pārkāpjot aizliegumu kāpā pacelt kaut vienu žagariņu. Kad laivu būvētājs izcirta kāpā augošos kokus, noārdījās zemsedze un pamodās ceļojošais smilšu kalns, kas beigās apraka ciemu.

Tā, protams, ir tikai vēstures iedvesmota literātūra, tomēr mudina domāt arī par daudzām parādībām, kuru augstumi un kritumi ir daļa no sarežģītu un ne vienmēr saprotamu likumsakarību kopuma.

Mirušais gadsimts

Vai tad 21. gadsimta latvieši arī nav tādi paši Bela 19. gadsimta kurši? Mums arī vēsturē netrūkst lappušu, par ko lepoties. Neskatoties uz vēsturiski nelabvēlīgo situāciju, latvieši izveidojās par tautu, vairākās Atmodās formulēja un attīstīja savu identitāti, veidoja un atjaunoja valsti, un, lai gan saņēma pamatīgus triecienus — pārcieta karus, represijas, vēršanos pret viņu kultūru un valodu —, demonstrēja lielu dzīvīgumu un spēja saglabāties.

Taču visam ir savas robežas, un 18. februāra referendums ir kārtējais dekadentā fin de siècle zvana dzindziens. Šis zvans atgādina par tām pašām sarežģītajām likumsakarībām un savstarpējām ietekmēm, kas kaut ko dara iespējamu un palīdz uzplaukt, vai arī gluži otrādi — nospiež un beigās iznīcina. Tāda sajūta, ka tagad nesen, pārskatāmā pagātnē, šī likumsakarību sistēma ir pamatīgi mainījusies, bet mēs vai nu to neesam nemaz pamanījuši, vai kā tādi kurši neesam bijuši spējīgi uz to, ko mūsdienās dēvē par inovācijām.

Latvieši savas vēstures gaitā ir izturējuši tik daudz, taču 20 neatkarības gados arī bez kara un organizētām represijām tie aizvien mazāk ir spējuši sevi apliecināt kā savdabu, spēcīgu grupu. Bērni nedzimst, tauta izmirst, simti tūkstoši izceļo uz ārzemēm un ir gatavi asimilēties tur. Pašu mājās valda ekonomiska depresija un morāla stagnācija. Tā nav tikai valsts varas mazspēja, tā ir sabiedrības vai vismaz politikā pārstāvētās sabiedrības daļas — tātad latviešu — mazspēja.

Šis pagrimums ir fons, uz kura notiek kaut kas vēl pirms dažiem gadiem šķietami neiedomājams — balsošana par to, vai krievu valodai nepieciešams valsts valodas statuss.

Nav svarīgi, ka šajā referendumā nepieciešamās balsis Satversmes grozīšanai savāktas netiks. Izšķirošais ir tas, ka latviešiem šajā valstī vairs vienīgajiem nepieder tiesības noteikt valsts pamata elementus. Ir pietiekami liela cilvēku grupa, kuru pieredze ir pilnīgi cita un secinājumi pilnīgi citi. Un viņu ir pietiekami daudz, lai viņi spētu ietekmēt nacionāla mēroga jautājumus. Viņi ir sapratuši savu spēju to darīt un to izmantos arī turpmāk.

Viņi sašķaida kopš 90. gadiem loloto latviešu ilūziju, ka, par pretrunīgajiem jautājumiem nerunājot, tie atrisināsies paši. Nē, par šiem jautājumiem nerunājot, saistībā ar tiem neko efektīvu nedarot un ignorējot to, kā tie parādās kopējā reālitātē, latvieši vēl vienu reizi parāda savu dzīvotgribas trūkumu. Faktiskā divkopienu sabiedrība, abpusējā etnolingvistisko grupu neapmierinātība ir tikai viens no ielaistajiem iekaisumiem, ar kuru latviešu imūnsistēma cīņu zaudē.

Kultūras mijas, konfliktē un izšķīst

Pat, ja iekšējā sajūta teic, ka tā nav gluži pareizi, varbūt tur nav, par ko daudz uztraukties? Tā vienkārši ir vēstures straume, kurā daudzos līmeņos mazie iznīkst vai saplūst ar lielajiem. Un, ja atmet sentimentālismu par katras kultūras, katras pieredzes, katras valodas vērtību un bagātību, varbūt gluži vienkārši ir pienācis laiks apzināties, ka vēstures straume mūs nes tieši uz izšķīšanu lielākā, vienveidīgākā masā? Ja nebūtu dažādu valodu, dažādu konfliktējošu vēsturu, dažādu kultūru, kuru kodolā ir iekodētas izdzīvošanas apdraudētības, apspiestības, skaitliska mazuma sajūtas, nebūtu arī tādas nacionālas histērijas. Savukārt, ja cilvēki runā vienā valodā, viņi var uzcelt Bābeles torni.

Citā līmenī šo aspektu risināt piedāvā arī multikulturālisma ideja, kura, lai ko stāstītu ekstrēmisma un nelojalitātes mocītie Eiropas politiķi, ir reālitāte ne tikai pašlaik, bet būs arī nākotnē. Ideja par to, ka vienā sabiedrībā kultūrām ir tiesības pastāvēt blakus un ka etniskajām grupām nav nepieciešams citai citu asimilēt vai integrēt, var nozīmēt arī to, ka šīs kultūras tiek atstātas mijiedarboties savā vaļā, savukārt šī mijiedarbība reālitātē var izpausties ne tikai kā bagātināšanās dažādībā, bet arī kā dzīvīguma sacensība: dzīvīgākās kultūras laika gaitā iegūst dominējošas pozīcijas pār mazāk dzīvīgajām, un nav svarīgi, ka mazāk dzīvīgās konkrētajā valstī, konkrētajā teritorijā bija pirmās. Pirmajiem ir handikaps, bet, ja tie handikapu nespēj noturēt, ir jāzaudē. Piemērs ir Eiropas islāma kopienas pieaugums.

Šādu taisnīguma izpratni var saklausīt arī krievu valodas atbalstītāju loģikā. Citu kultūru pārstāvji uz Latviju kādā vēstures posmā atbrauca, viņu ir daudz, viņiem ir bērni, kuriem Latviju turklāt ir visas tiesības dēvēt par savu dzimteni. Un viņiem ir dzīvotgriba.

Taču neskatoties uz to visu, viņi šajā valstī īsti nejūtas kā mājās. Viņu valoda, lai arī kopumā daudziem valsts iedzīvotājiem labi zināma un lielajās pilsētās plaši lietota, tomēr nav oficiāla. Konflikts starp viņu valodu un oficiālo valodu allaž atgādina šīs sabiedrības grupas vietu. Viņi vienmēr sajūt, ka, atšķirībā no latviešiem, viņiem nekas nepienākas par to, ka viņi vienkārši ir.

Aizvainojums un nepieklājība

Krievvalodīgie 90. gadu sākumu atceras ar šoku, kad izrādījās, ka, neskatoties uz to, ko viņi par Latviju domā, pilsonība visiem netiks piešķirta. Atšķirībā no latviešiem, viņiem savu motivāciju un lojalitāti pret valsti vajadzēja pierādīt, kārtojot eksāmenu un naturalizējoties. Viņi atceras to brīdi, kad saprata: principi, uz kuriem viņi iepriekš balstīja savu dzīvi, ir sagruvuši, tagad ir jauna vara, kas piedāvā citus noteikumus. Viens no tiem ir — zināt latviešu valodu. Viņi, kas iepriekšējos gadu desmitos ne paši īsti bija gribējuši vietējo valodu apgūt, nedz arī latvieši neformāli kā īpaši viņus bija mēģinājuši ar sevi un savu valodu rēķināties, bija nepatīkami pārsteigti, ka pazudis daudz kas no tā, kas veidoja viņu konkurētspēju un sociālo statusu iepriekšējā režīmā.

Šī kopiena, kas, iebraucot Latvijā, nebija cienījusi vietējo kultūru un nebija uzskatījusi par nepieciešamu apgūt valodu, savā laikā latviešiem nodarīja gauži. Un, kad latvieši pēc neatkarības atgūšanas mainīja spēles noteikumus, krievvalodīgo kopienā dzima aizvainojums un pārestības sajūta. Viņi pat nesaprata un joprojām nesaprot, ka paši šādu attieksmi ir nopelnījuši. Integrācijas politika savukārt nedarīja pietiekami, lai šo aizvainojumu vadītu un pārveidotu; lai šos cilvēkus piesaistītu Latvijas valstij un neļautu tiem identificēties ar Krieviju un tajā saskatīt savu interešu pārstāvjus — un vienlaikus apzināti vai neapzināti kļūt par Krievijas interešu reālizētājiem Latvijā.

Vai efektīva integrācija maz būtu bijusi iespējama; vai Latvija varēja rīkoties citādi? Nav ne jausmas. Redzams ir vien tas, ka krievvalodīgo kopiena neko nezina un negrib zināt par Latviju kā «latviešu valsti», viņi to grib arī sev. Viņi nesaprot «vēsturisko taisnīgumu», par kuru runā latviešu politiķi. Viņi nejūtas vainīgi par padomju režīma zvērībām, pat ja arī viņi paši vai viņu radinieki savulaik bija līdzeklis padomju režīma rokās. Protams, kuram tad gribas dzīvot ar sajūtu, ka neiederies ne tur, kur esi dzimis, ne tur, kur dzimuši tavi senči. Un kuram tad negribas pēc iespējas plašāk un brīvāk runāt savā dzimtajā valodā. Tas ir pavisam pragmatisks apsvērums, nemaz nerunājot par politisko nozīmi, kas savukārt ir parocīga politiskajiem spēkiem — tie, manipulējot ar dažādiem signāliem, tagad var sev piesaistīt sekotājus un stiprināt paši savas pozīcijas cīņā par varu.

«Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem ir jāparāda pasaulei, kas pašlaik saspringti seko līdzi notikumiem mūsu valstī, ka mūs ir simti tūkstošu, un mēs nekad nesamierināsimies ar izstumto lomu pašu dzimtenē,» teikts organizācijas «Za rodnoj jazik» sagatavotajā lapiņā.

Un latviešus pārstāvošie politiskie spēki («Vienotība», «Tēvzemei un brīvībai»/LNNK-«Visu Latvijai!», arī «Zaļo un zemnieku savienība») ne ar ko nav labāki. Nevienā no tām lapiņām, kas man samestas pastkastē, nav krievu valodā skaidrots notiekošais vai aicināts balsot pret Satversmes grozījumiem. Viņi krievvalodīgos pat nemēģina uzrunāt, lai arī tieši šīs sabiedrības grupas noskaņojuma un parakstu dēļ šis referendums vispār notiek. Tā vietā viņi drukā savam elektorātam paredzētus politiskās aģitācijas materiālus: kā «pareizi» aizpildīt tautas nobalsošanas biļetenu, runā par «valsts pamatiem» un «identitāti», pat ja latviešu vēlētājiem tas diez vai ir kas jauns un nesaprotams, aicina cīnīties pret «pārkrievošanu». (Ir tikai viens patīkams izņēmums, taču arī tas vairāk patīk latviešu, nevis krievu auditorijai.)

Tik daudz emociju. Tik daudz sajūtas par notiekošā izšķirīgumu, pat ja viss jau ir izšķīries krietni iepriekš, un ne jau Vladimira Lindermana dēļ. Tik maz sapratnes par nepieciešamo darāmo. Tik maz saistības ar latviešu reālo dzīvotgribu.

Tautieši, mūsu gadsimts gluži vienkārši ir beidzies.

Varoņi, straume un brammaņi

Nobeigumā fragments no «Cilvēkiem laivās»:

Bet kaujas laukā vadoņa vērtību nosaka citas īpašības, nevis akla paklausība brammaņiem.

— Jālūdz dievi! — brammaņi aicināja. — Tikai pērkons mums palīdzēs satriekt dzelzsgalvjus [krustnešus].

Kurši pameta darbu smēdēs, devās uz svētbirzēm un lūdza jo sirsnīgi lielos ozolus.

Dzelzsgalvji ielauzās svētbirzēs un cirta lūgšanā noliektās galvas.

Vajadzēja kalt bruņas, bet kurši tupēja upurakmeņu priekšā, prasīdami no dieviem zobenus un laimi.

Vajadzēja veidot mežos aizcirtumus, aizšķēršļojot ceļu dzelzsgalvju jātniekiem, bet kurši kvēpināja dzintaru pie senču ugunskapiem.

Taču brammaņi nerimās.

— Par maz jūs lūdzat, — viņi sodījās, — par maz upurējat!

Saprātīgi vadoņi pēta pretinieka kaujas spēkus, bet brammaņi pa Kursu sūtīja izlūkus un meklēja baltus [upur]zirgus.

Cilvēkus, kuri sludināja brammaņu muļķību, iznīdēja.

Drīz vien Kursā nepalika neviens baltiņš.

Visus upurēja.

No nogalētajiem brammaņu pēlējiem un iznīcinātajiem baltiņiem vien varēja sastādīt kaujas spējīgu nodaļu.

Uzvar tas, kurš cīnās, cērtot un durot no augšas uz apakšu. Jūras taktikas pamatformulu varēja radoši izmantot arī uz sauszemes, organizējot kavalēriju.

Bet kurši, brammaņu mudināti, ar drūmu neatlaidību cirta lūgšanu taktikas pretiniekus un baltos upurdzīvniekus, kamēr krustneši cirta kuršus.

Ja Kursā nebūtu reliģijas apstulboti valdnieki?

Ja gadītos brammaņu vidū viens saprātīgs, tālredzīgs? Vai viņš mainītu kuršu laiviņas gaitu vēstures straumē? Vai tad kuršu vēsture izskatītos citāda? Kas vada tautu pa vēstures teci? Varoņi vai straume? Brammaņi domāja, ka viņi.

Pienāca laiks, kad vairs neviens kursis nevarēja ar vienu cirtienu pāršķelt virgu kā āboli. Nu dievi bija galīgi novērsuši savu vaigu. Brammaņi cerēja glābties, noslēdzot līgumus un pārejot kristīgā ticībā. Viņi domāja, ka izdosies sev izkaulēt ķoniņu vai brīvnieku tiesības. [..] Taču krustneši pat nedomāja pildīt noslēgtos līgumus.

A. Bels (1987). Cilvēki laivās. Grām.: A. Bels, Cilvēki laivās: romāni. Rīga: Liesma. 147. lpp



— nııtŕø

 Raksturvārdi: , ,

Atsauces (trackbacks)

Ja Tevis uzrakstītā publikācijā ir saite uz šo rakstu un Tu vēlies, lai pie šī raksta parādītos saite uz Tavu publikāciju, šeit vari iegūt adresi, ko iekopēt trackback (ping) lauciņā, kas atrodams kontroles panelī pie Tava raksta.

Atsauces saite:

8 atsauksmes

darklight

15-02-’12 23:35

Drūmi, bet patiesi. Kad es šādus spriedumus izsaku kādā kompānijā, mani parasti saukā par nodevēju un ne-patriotu :)

Ļoti kvalitātīvs, kaut smags raksts. Izlasīšu vēlreiz.

Labs raksts, un piekrītu secinājumam, varbūt dēl mazliet citiem argumentiem. LV un latviešiem pienāks gals (un drīz), un šādas akcijas to var tikai pāatrināt vai palēnināt.

Vai te tāda kā Kempinga kunga sekotāju domu apmaiņas vietne ? He, ceru, ka pietiekami liela daļa jauniešu nejūtas kādu apbižojuši, kautko neizdarījuši, kādam parādā un būs pašiem sava teikšana cilātajā jautājumā gan tagad, gan vēl stipri tāļākā nākotnē.

@Jānis vajag ņemt plašāk. LV un latvieši nav nekādi izredzētie. To jau pat vecais Harolds zinājās vēstīt. Gals būs.

Vai drikstu jautat, cik raksta autoram ir gadu?

Oliver, kāda tam nozīme?

Cik isi vien varesu – man vienmer likas, ka man, vismaz manu pazinu loka, ir salidzinosi vess un objektivs viedoklis saja jautajuma. Maksimali tals no aizspriedumiem par vienu vai otru pusi, un maksimali izkopts attieciba pret to, kapec, vai ar kadam formulam, cilveki nonak pie sev passaprotama balsojuma, gan “par“iesi, gan “pret“iesi.
Sis raksts man atgadinaja, ka mana augstak mineta lieliba ir kartejo reizi nepamatota, un es esmu neticami neizglitots, vismaz pusakls sava domasana.
Lidz ar to, lai sevi mierinatu, gribetos norakstit savus trukumus uz salidzinosi nelielo vecumu (22). Man tikai tada neomuliga sajuta, ka 22 varetu but robeza, kad jasak jau izradit kompetentas spriestspejas.
Luk ari mana interesa par autora (Tavu, niitro) vecumu. Ta ir tikai tada sikumaina zinkariba, kas, protams, ir nevieta, un pati tema ir daudz svarigaka.
Teiksu vel tikai to, ka man loti patik sie raksti un ka si bija pirma un pedeja reize, kad jaucu gaisu ar ne-temam.

Paldies. Ir jau kāds strēķis pēc 22. :)

Par robežvecumiem neko pateikt nevaru, vien to, ka ir tāds jēdziens “brieduma gadi”, un tas attiecas pirmām kārtām tieši uz intelektuālajām iespējām. Līdz ar to mums visiem ir, kur augt, ja vien attiecīgā virzienā arī darbojas.



  • Tie, kas māk rakstīt atsauksmes, parasti māk arī lasīt.

    Žurnālam ir ieslēgta komentāru filtrēšana. Tas nozīmē — komentārs nebūs redzams, līdz to neapstiprinās raksta autors.

Zināšanai:
  1. Visas HTML birkas, izņemot <b></b> (<strong></strong>) un <i></i> (<em></em>), pazudīs. Ja vēlies stilot, lieto textile. Tas nozīmē, ka vari spēlēties ar šādiem un vēl citiem kodiem: _slīpraksts_ *treknraksts* ??citējums?? -dzēsts- +ievietots dzēstā vietā+ ^augšraksts^ ~apakšraksts~ un tā tālāk.
  2. Saites ievietojam šādi: "saites teksts":http://adrese. Vai arī "saites teksts(saites nosaukums, kas parādās, uzbraucot virsū peli)":http://adrese
  3. Bet tā vispār interneta adreses par klikšķināmām saitēm pārvērtīsies pašas no sevis.
  4. Novērtēsim, ka norādīsi e-pasta adresi. Tavu personisko informāciju citiem neizpaudīsim, tā būs pieejama tikai mums.

Meklēšana

Šī diena

  • Rolanda, Rolands, Ronalds, Erlends

pēdējās atsauksmes

  • keip: Tas links vairs nedarbojas tādēļ lietojiet šo :) https://www.youtube.com/w atch?v=Z_oDMXi-Q…
  • agnese: sveiki es mekleju otru pusiti,mans nr 28928321zz atbildu uz sms zvaniet kuriem ir zz velam…
  • Antra: Viņš patiesībā ir lāga puika! Tāds sirsnīgs liekās …
  • niitro: Ilona, ja Tev būtu kāda nojausma par latviešu valodu, Tu zinātu, ar ko atšķiras jēdzieni “l…
  • Ilona: Beidziet muldēt. Es izrakņāju visas interneta dzīles un likumdošanu, kas nosaka, kā jārakst…
  • Edvīns: Tas rakstītājs ir totāls analfabēts.Nevienā zīmē nav noteikts auto stāvoklis,ir tikai novie…
  • Kaspars: interesanti, kurš gan atļautu celt to jauno fabriku, varu derēt, ka uzreiz tiktu vākti para…

rubrikas

izvēlēts raksts

Pēc automašīnas novietošanas Piejūras dabas parka teritorijā pašvaldības policijas auto ieradās jo veikli — saukts. No tās izlēca inspektors un, ne vārda neteicis, nofotografēja mašīnu — lai tikai nodarījumu nepaspētu novērst, pirms tas fiksēts; lai tikai soda nauda neaizietu gar degunu. Savukārt formā tērpta kundze no automašīnas noprasīja: «Kas ir, kāpēc mašīna mežā jābrauc, nevar normāli nolikt, a?»

Inspektors pa to laiku jau bija beidzis rakstīt kvīti, kurā teikts, ka sods par to, ka mašīna «nav uz brauktuves», un pēcāk arī paskaidroja, ka nav jau šeit tik intensīvas satiksmes, lai būtu jābrauc auto nost no ceļa. Likuma «sargs» iedeva apmulsušajam man kvīti, un ekipāža pazuda tikpat ātri, cik parādījusies. Mans pirmais soda protokols.

Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu pārkāpums un sods »

Kustība par negatīvu domāšanu Mosties internetā kopš 2002. gada

E-pasts: mosties-at-gmail-com

Spēks no Pivot, izmitina Process.lv

Famfamfam ikonas