eksistence uz tramvaja grīdas

Tramvaja durvis atvērās un es jau dzīros tanīs lekt iekšā, bet plāns neizdevās -- pie durvīm uz grīdas gulēja kāds radījums, laikam cilvēks. Iekāpu braucamrīkā pa citām durvīm un sāku pētīt to, kurš, šķiet, nebija vēlējis man šo braucienu. «Jau otro maiņu šis te tā brauc,» žēli paskaidroja konduktore. Cilvēks Uz Grīdas ar tikko manāmām kustībām bija nobraucis kādu pakāpienu lejāk un tādā stāvoklī arī gatavojās sagaidīt nākamo pieturu. Konduktore izliecās pa vidējām durvīm un māja šoferim, lai panāk šurp. Pēc kāda laika šoferis atnāca. «Ko lai ar viņu dara?» jautāja konduktore. «Nomirs vēl šitā, un tad mēs atbildēsim... Durvis arī tagad nevar aiztaisīt.» Tad viņa vērsās pie pasažieriem. «Kāds nevar palīdzēt viņu pacelt?» Neviens nevarēja. Tad šoferis + konduktore pa abiem pavilka izrādes galveno varoni nost no durvīm, konduktore pavēlēja šim nekustēties un nometa viņam šā cepuri. Tomēr izskatījās, ka nabadziņam tīri labi ir gulēt arī ar vaigu tieši uz netīrās slapjās grīdas.

«Kad atbrauksiet līdz autoostai, nododiet viņu policijai,» pamācīja kāda cienījama izskata dāma. Pie autoostas neviena menta nemanīja. Toties tajā pieturā iekāpa kāda vecenīte, kas konduktorei kā jaunumu pavēstīja par konkrētā subjekta neparasto stāvokli vagona aizmugurē. Pa ceļam uz nākamo pieturu konduktore tantukam pastāstīja, ka tagad ved šo subjektu nodot policijai. «Re, te viņi arī gaida,» viņa noteica, kad tramvajs brauca garām diviem mentu busiņiem. Tomēr tiem par godu tramvajs neapstājās. Nākamajā pieturā man bija jākāpj laukā, un, kad durvis aiz viņa aizvērās, pazuda arī nelaimīgā apreibinātā tēls no viņa skatiena, bet ne no apziņas.

Es arī tāds kādu dienu varu kļūt, es nodomāju, saskumu un aizgāju nopirkt pleijerim baterijas.